UE sapņi

Čekas maisi par bradājumiem un ar tiem saistītām apziņas plūsmām

Re: UE sapņi

Postby Disfigurator » 23 Dec 2013, 19:06

Sadzer kafiju ar nejauši sastaptiem objekta darbiniekiem vai klaidoņiem nudien varētu būt interesanti [hmm]
User avatar
Disfigurator
 
Posts: 3357
Joined: 15 Aug 2010, 15:36
Location: Rīga

Re: UE sapņi

Postby svonabaraB » 04 Jan 2014, 18:31

Braucu mājās ar autobusu no kaut kurienes, netālu no savām mājām ieraugu pamestu stroiku, ko pirmstam nebiju ievērojis. Prasu šoferim apstāties, lai varētu izkāpt ārā, viņš to arī izdara - izkāpju un eju apskatīt tuvāk. Tad man pievienojas vēl kaut kādi random nepazīstami cilvēki, ejam kopā pētīt. Aizejam, izrādās, ka tā ir pamesta Padomju armijas noliktava, diezgan pilna ar mantām. Staigājam, atklājam ieeju uz patvertni, kurā nezin kādu iemeslu dēļ neiegājām. Labi, viss ir apskatīts, ejam prom. Izeju ārā, man atnāk SMS, ko nevarēju saņemt pirmstam, jo noliktavā nebija zona, izlasu - viens, neatceros kurš, brīdina, ka tur iet nevajag, jo esot pētīts kāds vīruss, kurš izplatījies un nogalinājis visus zinātniekus (wtf? Zinātnieki noliktavā? :D) un pārvērtis tos kaut kādās radībās. Bet bija jau par vēlu, biju tur uzturējies diezgan ilgu laiku un bija tikai laika jautājums, līdz vīruss iedarbosies...
svonabaraB
 

Re: UE sapņi

Postby Walx » 19 May 2014, 11:35

Ziemīgi pavasarīgā rītā, ap saullēkta laiku, velkamies ar Einarr no kroga Vecrīgā, ne tā ka pilnīgi nost, bet labā pālī gan. Turklāt lai gan mērķis tā kā būsu Matīsa iela ejam pa 13.janvāra ielu uz Daugavas pusi, nedaudz aiz tramvaja pieturas pie atvērtas kanalizācijas akas ieraugu kaut ko pazīstamu. Zemē mētājas himza un IP-4 daļas + vēl kkāds aprīkojums. Sāku to cilāt pētīt un brīnīties, pēkšņi no akas izbāžas gāzmaskota galva un kko nikni uz mums rūc. Gāzmaska tiek noņemta un parādās Vikings kurš dusmīgs par to ka kkādi random garāmgājēji aiztiek viņa mantas. Tad kanalizācijas migla izvējojas no acīm un smadzenēm un viņš atpazīst mani un Einarr. Mēs gribam līst iekšā kanalizācijā kur tobrīd izrādās atrodas arī Disfigurators un Marnix. Vikings mūs uz sitiena pulkā neņem - tādā šmigā kanalizācijā līst nevar, mums jāiet uz bridējdzīvokli nedaudz atiet un savākt ekipējums jo te nev vēl divu pilnu kanalizācijas līdēju komplektu. Bridējdzīvoklis ir tāds kā savulaik Vikingam uz Visvalža ielas un māja ar tāda pati, bet atrodas turpat netālu un turklāt uz upes pusi, stāv viena vientuļa liela māja kur kādā no augšstāviem ir milzīgs bridējmidzenis, episka CA gadžetu noliktava. Tur mūs sagaida Burve un LenorAD, mēģinam atiet lai nebūtu tik šmigaini un varētu līst kanalizācijā, bet nez kapēc turpinam kādus dzērienu slapināt. Kad laiks ritējis mēs savācam pāris himzas, IP4, vēl kko nepieciešamu un dodamies. Satiekam turpat pie kanalizācijas kontrolakas Vikingu, Disfiguratoru un Marnix, saģērbjamies un dodamies pilsētas betona zarnās... [fofa]
User avatar
Walx
 
Posts: 875
Joined: 01 Jul 2011, 09:47
Location: Ventspils

Re: UE sapņi

Postby Spam » 22 May 2014, 11:22

Te nu ir diezgan skaidrs ka kotletēs tev kāds iecepis gāzmaskas elpošanas maisu. Vēlu lai saindēšanās pazīmes nepāriet. [rock]
Let`s play Global thermonuclear war.
User avatar
Spam
Pelēkā kanalizācijas žurka
 
Posts: 2419
Joined: 15 Aug 2010, 10:33
Location: Pazeme

Re: UE sapņi

Postby Kristers » 31 May 2014, 17:33

Tas bija pirms pāris nedēļām, kad tika pārbaudītas sirēnas. Guļu, pēkšņi tās sāk skanēt (nezināju, ka būs pārbaude), ar zemapziņu tās dzirdu, bet biju pārāk dziļi iemidzis, lai pavisam pamostos - tā nu pāris minūtēs nosapņoju, ka Ventspils naftā kaut kas ir noticis un viss draud uzsprāgt, sākusies evakuācija. Vispārēja panika, cilvēku pūļi, marodierisms un anarhija... diezgan jauki. Šajā brīdī pārbauda beidzās, arī sapnis, diemžēl.
Kristers
 
Posts: 266
Joined: 23 Apr 2014, 16:37

Re: UE sapņi

Postby Disfigurator » 05 Aug 2014, 14:03

Ieeju objektā un sajūtu tā smaržu. Paskatos augšup – laba daļa griestu sastāv no mozaīkas, kas darināta no stikla blokiem. Tie darbojas kā gaismas mīkstinātājs - cauri plūstošā gaisma kļūst mīksta un izkliedēta. Patīkama gaisma.
Veicot pirmo iepazīšanos ar telpu, kurā esmu nonācis, pamanu, ka pie vienas no sienām pieslieta padilusi izkārtne. Tā vēstī: Nemo ir atrasts! Prātā nāk uzreiz divi Nemo. Tas, kurš ūdenī (nav man pazīstams) un tas, kurš vienā jaukā filmā spēlējās ar likteni un pašu laiku. Jocīga zīme, nodomāju.

Paskatos apkārt un vieglajā rīta svelmē, kas nes vasaras sajūtas un ir tieši tik lieliska, lai neradītu diskomfortu, objekts patīkami smaržo pēc pamestības. Un notikumiem. Atskārstu, ka esmu nule kā pamodies pēc nakšņošanas uz objekta grīdas un ka mani visticamāk piecēla mozaīkas izkliedētā gaisma.
Pavēries vēlreiz apkārt, jūtu, ka priekšā būs lielisks bradājums. Sāku ar apkārtnes izpēti. Izeju uz ielas. „Nemo iela”. Protams, ka Nemo ir atrasts.

Kad dodos atpakaļ objektā, pamanu, ka aiz durvīm nozūd kāda ēna, kuru met vīrieša ķermenis. Tā kā bieži vien ar apsargiem var sarunāt, un tā kā droši vien sen esmu pamanīts, nolemju tuvoties un sākt dialogu.
- Khem, labdien!
Kā lai sāk, domāju. Vīrietis ir ap 40, labi kopts, stalts un uzvalkā. It kā saposies uz pasākumu. Dīvaini. O, sākšu ar situācijas izklāstu!
- Esmu saldenieks!
Paspiežam smaidīgi rokas.
- Citiem vārdiem, esmu dzimis Saldū, bet nu jau kādus 20 gadus nedzīvoju šeit. Esmu atbraucis no Rīgas un iemaldījos šeit! Pat nezināju, ka dzimtajā pilsētā ir šāds objekts un Nemo iela!
- Jā, ir gan! Vīrietis izskatās mazliet izbrīnīts, bet labsirdīgs.
- Lieta tādam ka pamanīju Jūs meklējam mani un tāpēc nolēmu neslēpties un uzjautāt tieši: vai Jums nebūtu iebildumu, ja es pastaigāju šeit mazliet, pafotografēju? Objekts ir tik skaists!
- Vai ne? Paskatāties uz šo arhitektūru!
- Jā! Pie sevis novelku: kaut varētu sarunāt. Klusu vēroju kā iedzeltenā gaisma krītot mazliet paklepo, satinusies noputējušajā stiklā.
- Vai drīkst? Atkārtoju jautājumu.
Bet īsti pat līdz galam nepajautājis, pamanu, ka vīrietis ir nesamērīgi garš. It kā viņa augums būtu tuvu trim metriem, kas ir absurdi. Vai arī… Hmmm. Es uzlūkoju viņu ar lūdzoša bērna acīm? Domas aizpeld: runājot ar apsargiem, bieži vien rodas nesaprasta bērna sajūta. Jo, ja jau es būtu saprasts, apsarga onkulis taču ielaistu iekšā, vai ne? Viņš taču būtu sapratis, ka viņa darbam un sargātajam īpašumam nekādu ļaunumu negrasos nodarīt. Nesaprot. Saka man, ka būstami. Tur tā lieta. Viņš taču nesaprot, ka bradāju vismaz padsmit gadus. Ka man bradāšana nav bīstama, jo lietu pieprotu un esmu uzmanīgs. Beigu galā, runājot ar analoģiju par profesijām: kam būtu bīstami nomainīt drošinātāju, teiksim, 380V elektrosadales skapī? Elektriķim vai baltrocim, kam lāgā nav skaidrs pat tas, ka maiņstrāvas spuldzītēm + un – neeksistē?
- Paklau, atgūstoties no pārdomām, skaidroju mistiski lielajam un autoratīvajam vīrietim. - Esmu lietpratējs, nevis amatieris. Man nav bīstami un bradāts ir krietni tehniski sliktākos objektos, kuros redzamas vien objekta nesošās konstrukcijas. Nekad nav gūtas traumas. Bīstamāk ir braukt ar riteni – redzat rētu? Vai tiešām man jābrauc atpakaļ tukšā? Bet vīrietis tikai pārmetoši skatās. – Nedrīkst! Un viņš pavēl man iet, no kurienes nācis.

Izdomāju, ka esmu nācis no objekta dzīlēm un pastaigas solī dodos iekšā. Ejot tam cauri, skumstu par gar degunu slīdošo burvību, kuru neļauj izgaršot. Pamanu, ka soli pa solim objekts transformējas par tādu kā pazīstamu vietu. Beigu galā jau eju pa vientuļu gaiteni, kas noslēdzas ar aizvērtām durvīm Nemo ielas pusē. Izejot pa tām, atstāju pamestību. Esmu ordinārā cilvēku pusē.

Secinu, ka gaiss šeit ir citāds. Tajā spārnā, no kurienes nācu, smaržoja pēc saulē sildītām plastmasas rotaļlietām, kas kopš vakardienas spēlēšanās mitrajā smilškastē, noliktas koka plauktos. Un pēc tās gumijas bumbiņas, kas atstāta uz palodzes tiešos saulstaros. Šis taču ir Saldus kultūras nams! Apjēdzis savas jaunās pozīcijas dabā likumiskumu, nolemju neatkāpties no bradājuma. Ja jau nevarēja sarunāt pa labam, var sarunāt ar viltu!

Man garām sāk plūst cilvēku masa. Būs pasākums. Sarodas arvien vairāk un vairāk saposušos cilvēku un es ar savām mazliet noputējušām drēbēm un fotosomu mēģinu iejukt barā. Laikam jau sekmīgi, jo pēc kāda laika esmu jau skatuves sānos. Sāk uzstāties tāds kā bērnu mini korītis ar deju priekšnesumu. Gluži kā padomju laikos. Bērni pa vidu dzied un dejo, pasniedzēji priekšā diriģē un tirinās, un skatuves dibengalā spēlē klavierists, aiz kura starp nākamajiem dalībniekiem, kas gatavojas nomainīt esošos, jau lavos augšup pa kāpnēm, kuras no skatītājiem slēpj biezie sarkanie aizkari.
Mani atpazīst nomainošās grupiņas pasniedzēja, kura lēnīgi sveicina mani. Tas mani izbrīna. Atņemu savu sveicienu. Par laimi vai par nožēlu, laika tērzēšanai nav - pasniedzējai drīz uz vienu, bet man lavīties uz citu pusi.
Pēc minūtes jau esmu atpakaļ pamestajā daļā un uzlūkoju tumša koka apdarītās sienas un nopietnās durvis, kas iedarītas vāji izgaismotā gaiteņa malās. Uz grīdas ir paklājs siltos toņos. Izskatās nevis pamesti, bet gan uz mata kā bērnībā. Savādi. Lai nu kā, laiks ir laiks - nedrīkst tam ļaut aizitēt nefočējot. Vismaz šoreiz nedrīkst.

Pusceļā mani aptur sieviete. Tad nu atkal man kā bērnam jāskaidro, ko tad daru šeit un kāpēc, un, ka lietpratējiem tas absolūti nav bīstami. Tikai šoreiz nesaku neko par saldenieku un Rīgu, lai gan šie fakti savu patiesumu nav mainījuši. Spriežot pēc tā, ka sieviete pēc izskata ir no Kultūras nama administrācijas, izdomāju piedāvāt savus foto pakalpojumus. Beigu galā fočēt protu un apsolu šo pamesto daļu atspoguļot cēlā gaismā, nevis tā, kā pamestību parasti atspoguļo prese - kā uzpūtušos kauna pinni jaunās valsts sejā.

Bet.

Administratorei pie vienas vietas - tā man norāda ceļu uz kādu zāli, kurā norit foto izstāde. Jūtos atkal kā nesaprasts bērns. Tante manus vārgi čiepstētos bērna argumentus īsti nav sapratusi un ņēmusi pa pilno. Tipiska sajūta, kas rodas laikā, kad noris nesekmīga saruna ar apsargiem. It kā viņiem nemaz I nepielektu tas, ka skaistums ir meklējams ne tikai klasiskajā iepakojumā, kas ražots patēriņam. Apsargiem nav arī skaidrs tas, kāpēc pēc skaistuma jālien "musorā", par kura kārtību un drošību apsargs atbild.
Un, ja jau nesaprot, tad protams, ka tālāka saruna bez pamatīgas lietas būtības apskaidrošanas (kurai parasti nav ne īstais laiks, ne vieta) tālāku sarunu pa nav jēgas izvērst, jo atsauksies tikai tāds apsargs, kas ir spējīgs uztvert pasauli ārpus ierastajiem kanāliem.

Beigu galā abi objekta pārstāvji nelaida mani brīvsolī, līdz ar ko šoreiz bildēt nesanāca. Tāpēc bildes no īsti nenotikušā bradājuma nebūs. Toties esmu baudījs gara acīm un tas skaitās. Ui, kā skaitās :) Un apraksts tāpat derēs.


Ar šādu apskaidrotu apceri, kas ietver stikla mozaīkas gaismu un saulainās smilškastes rotaļlietu nojumītes smaržu, pamostos. Konstatēju, ka sapnis ir bijis pietiekami sapņains, lai tā pieraksts iekš mobilā (touch keyboard lielākam tekstam ir vājprāts) laupītu stundu miega pirms diskomfortu radošas svelmes pilnas darba dienas.

Jāpaguļ atlikusī stunda. Jāuzliek atkal SH2 OST. Varbūt patīkamā vīzija atgriežas?
User avatar
Disfigurator
 
Posts: 3357
Joined: 15 Aug 2010, 15:36
Location: Rīga

Re: UE sapņi

Postby inmno » 17 Aug 2014, 09:03

Gadījās ziemā garām iet kādam Sapņu Rīgas padomju graustam, iespējams skolai. Ēka diezgan centrāla, īstajā Rīgā varētu būt Esplanādes parkā. Dārzā pie ēkas vienmēr bija ļoti kopti krūmi un puķes dažādās kompozīcijās. Sapnis sākās no 3. personas pov, skatos kā viens nebradājošs draugs (sauksim par N.D.), es, un draugs, kuru tā arī neatpazinu, kāpj augšā pa trepēm kāpņutelpā. Es tinu sev cigareti, rokās pūkaini pirkstaiņi, mēteļa piedurknes atrotītas līdz elkoņiem. Visi izklīstam, es turpinu kāpt augstāk. Sienas izkrāsotas oranžos un zaļos toņos, krāsas īpaši nelūp, ēka nav tik ilgi bijusi pamesta. Tobrīd man tas vēl nešķita dīvaini, bet pie katra otrā kāpņu laukumiņa, kur otrpus atvērtām durvīm perpendikulāri iet gaitenis uz kabinetiem, virs ieejas dega spuldzīte. Apputējusi, dzeltenīga, bet spuldzīte. Ar metāla režģīti apkārt, lai kādi rebel tīņi tās neizšķaidītu kādā iedvesmas brīdī.
Nokļuvusi pie pēdējā stāva, es grasījos izpētīt gaiteni un koridorus, bet atcerējos, ka nepaņēmu lukturīti (šeit vajadzēja saprast, ka tas pilnīgi noteikti ir sapnis.) Mēģināju ieslēgt kādu no gaismas slēdžiem pie atvērtajām durvīm uz kāpņutelpu, zin, ja nu arī elektrība ir. Kad koridors tiešām kļuva apgaismots, iekšā ierunājās tramīgums - strādājošas lampas objektā nekad nav laba zīme.
Bet nu, ja jau esmu iekšā, tad jau jābradā ir. Durvis uz kāpņutelpu bija koridora pusē, tādēļ iepriekš likās, ka to nemaz nav. Šajā stāvā durvis bija vairāk ieliektas, gandrīz pusaizvērtas. Aizveru durvis pie sienas, un skatiens uzreiz krīt uz jauna vīrieša melnu siluetu, kurš, pavērsies pret mani, platām kājām stāv un kaut ko gurguļo rīklē. Nu, bļin, metos pa trepēm lejā, lecot pāri margām uz nākamo kāpņu laidienu, dzirdot viņa zābakus aiz sevis.
Otrā stāva apakšā redzu nepazīstamo draugu un vēl vienu vīrieša stāvu. Rodas šaubas par abu savstarpējām attiecībām līdz svešinieks neievelk draugam pa zodu tā, ka nabags neviļus pasper pāris soļus atpakaļ, līdz viņa atgāztā galva skar sienu. Uzbrucējs dara skaidru to, ka "ja policija prasīs, tad saki viņiem, ka paklupi un uzkriti durvju rokturim." Draugs grīļīgi pienāk tam atkal tuvāk, vīrs viņu savukārt iepļaukā vairākas reizes no abām pusēm. "Un šo pateiksi, ka tev mammiņa iesita, par to, ka lien, kur nevajag."
Okk, šoka stadija nedaudz pārgāja, jūtu aiz muguras, kā gramstīgas rokas mēģina aizķert mani aiz mēteļa, skrienu lejā pa trepēm, garām draugam, kurš sprauslā asinis, un svešiniekam, vēl vienu kāpņu laidienu zemāk, kur ieskrienu N.D., kurš arī, liekas, imitēja pasīvu vērotāju tikko notikušajā. Tas vieplis, kas man dzinās pakaļ, parauj mani aiz rokas. Tā nu mēs stāvam kāpņu vidū, es pāris pakāpienus virs N.D., kurš stāv pēdējā kāpņu laukumiņā pirms izejas. Nedroši paceļu galvu, lai ieskatītos tam svešiniekam acīs, taču nepaspēju saprast viņa sejas vaibstus, jo tajā pašā mirklī arī es dabūju pa seju. Tā taisni, labā mutes puse, vaigs un brille trāpījās zem viņa dūres. Viss diezgan miglains pēkšņi, kustības kā caur vates segu - mēģinu pieķerties pie kaut kā, lai nekristu atpakaļ, taču nesanāk, un visa pasaule sagriežas kā filmās, līdz visu apņem tumsa.
Pēc īsa brīža, liekas, atgūstu samaņu, jūtu, kā seja pulsē un galvas aizmugure liekas silta un slapja, redzu no sava pov (zemes), kā kājas lēnām slīd pa trepēm lejā. N.D. stāv blakus un mēģina kaut ko skaidrot tam šakālim, kurš mani tikko bez jautājumiem atslēdza. Var just, ka viņam īpaši nesanāk. Taustu caur asinīm sev mutē, saprotu, ka zobs izsists. Nu bļin, kā tā var.
Dusmīga un bezpalīdzīga es kaut ko gramstos un rāpjos prom no tā viepļa, viss miglains un lēns, un zuda cerība uz jebkādu atriebību vai taisnību šajā sapnī, tādēļ es pamodos.


Laikam vairs nevajag lasīt par Fergusonu pirms gulētiešanas. Dialogi sanāk ļoti neveikli tulkojumā, jo nekad nesapņoju konkrētā valodā - viss tiek darīts skaidrs semantiski.Tagad sāku domāt, ka varbūt tā ēka bija kaut kāda administratīvā vienam citam episkam objektam, kuru samērā bieži sanāk apmeklēt Sapņu Rīgas nomalē. [hz]
fano par celtnēm, kurās iesakņojusies daba.
User avatar
inmno
 
Posts: 254
Joined: 01 Aug 2013, 14:04
Location: Rīga

Re: UE sapņi

Postby Disfigurator » 18 Aug 2014, 19:46

Laikam jau izpaužas bailes no apsargiem : D
User avatar
Disfigurator
 
Posts: 3357
Joined: 15 Aug 2010, 15:36
Location: Rīga

Re: UE sapņi

Postby inmno » 19 Aug 2014, 09:47

Konkrēti. Vēl sāc lasīt par police brutality un saņem piedzīvojumu visā nakts garumā... [dulls]
fano par celtnēm, kurās iesakņojusies daba.
User avatar
inmno
 
Posts: 254
Joined: 01 Aug 2013, 14:04
Location: Rīga

Re: UE sapņi

Postby Disfigurator » 21 Aug 2014, 09:17

Nez kāpēc atkal Saldus. Šoreiz sajūsma rodas par no malas novērotu objektu. Proti, ja pieiet pie tās Saldus strūklakas un nospiež vienu podziņu, atveras tāds kā vāks. Tajā ir jābāž iekšā roka un jāspiež pogu. Atveras pazemes ieeja un mati saceļas stāvus. No skaistuma.

Jāiet dienas gaismā, lai pazemes kompleksā būtu redzamas gaismas spēles: ģeoloģisko spēku veidota ala, kuru kaut mazākais saules stars izgaismo to balti baltu (high key), ar zeltaini un sidrabaini lēkājošiem mirguļiem visapkārt.
Mazliet uz priekšu un mazliet dziļāk redzama zaļgana ūdens tvertne, no kuras paceļas tvaiks. Kāds informē, ka tas nav tvaiks, bet gan sausne, kas paceļas gaisā pēc tam, kad šī vieta no visa apkārtējā ir izsūkusi visu mitrumu. "Ilgstoši šeit uzturēties nedrīkst, izkūpēsiet gaisā".
Savukārt es nolemju par to strīdēties, mudinot bradājumu, kura obligātais atribūts ir negāzēts, nemineralizēts ūdens pudelē. Bet, stāvot veikalā, neviens vairs negrib nākt bradāt. Cilvēki neatsaucīgi, zaudējuši interesi vai pārāk aizņemti/nobijušies, lai novērtētu šo daili pirms tā kļūst par tūrisma objektu.

Nenāk.

Un pēc kāda laika jau ziņās ziņo par to, ka Saldū aiz slepniem vākiem slēpjas viens no skaistākajiem dabas veidojumiem. Tagad tikt nelegāli un baudīt objektu savā vienatnes ritmā vairs nevar - cilvēku rindu rindas. Un rindas kustība jau ir pavisam cits organisms, kas tajā iemaldījušos cilvēkbūtni pakļauj savai gribai un ātrumam. Pretojies un būs slikti.
Bradā, kamēr objekts nav popsa. Pat tad, ja šķiet bīstami.


Klausoties Robert Rich & B. Lustmord albumu Stalker, sapņos izpīpēsies ne šāds vien objekts ar savu slazdu un viltību. Reizes 80 baudīta muzikālā manta, kā uzrāda last.fm
User avatar
Disfigurator
 
Posts: 3357
Joined: 15 Aug 2010, 15:36
Location: Rīga

PreviousNext

Return to ВЧК - КГБ

Who is online

Users browsing this forum: No registered users and 2 guests

cron