UE sapņi

[traktors]

Tagad es saprotu, kamdēļ cilvēki stāstos saka, ka īss mirklis ir licies kā mūžība un kā viņi jūtas tajos brīžos, kad nav iespējams noteikt cik ilgs pagājis kopš kaut kā sākuma līdz tā beigām. Es nevaru pateikt cik ilgi mēs jau tupam pagraba dziļākajā, lasīt, putekļainākajā un dieva aizmirstākajā nostūrī, bet manā prātā tās varētu būt 2 minūtes? Es iemetu aci mobilajā tālrunī un esmu viegli pārsteigts – tās ir gandrīz divas stundas. Zeme vairs nedreb un bijis daudz laika pārdomāt, miljons variantus, kas varētu būt noticis šo divu stundu laikā. Bumba? Mazie zaļie cilvēciņi? Vulkāns? Apokalipse? Katrs nākamais variants šķiet stipri absurdāks par iepriekšējo, bet es nevaru kādu no tiem izslēgt kā neiespēju, analītiskais prāts un loģiskā domāšana negrib norimties pat šajā brīdī. Aizdomājos par darbu, kas man bija šodien jādara un vēl jāpaspēj un pieķeru sevi pie domas, ka jā – vajadzētu iemācīties atslēgties no darba.

Nav bilsts ne vārds, bet tā kā manas, un arī pārējo ekstremitātes ir viegli notirpušas un jūtības ziņā neatpaliek no ēģiptiešu mūmijas tūkstošgadu jaunajām ķermeņa daļām, mans skaļi paustas lēmums, par to, ka ir jāapskatās, kas īsti ir atgadījies tiek pieņemts ar sajūsmu. Izsaucienus gan nedaudz slāpē piesvīdušo un pie sejas pielipušo gāzmasku materiāls, tomēr doma ir skaidra. Pieceļos kājās un nedaudz atbalstos pret sienu, uff, nav viegli. Ieslēdzu miniatūro ar krī ledu pildīto prožektoru un lēnām, kā no kaut kā nezināma baidoties eju lūkoties, kas ir mainījies. Saku abiem aiz sevis palikušajiem, lai pagaida mani un nekur neiet.

Esmu jau pie loga, paceļu malā vienu no cementa maisiem un pa šķirbu lūru ārā. Melns. Labi, ne melns, bet aizkvēpis logs, kā ilgi nemazgāts un sodrējiem klāts, skaidrs, te nebūs aršana, jākāpj augšā. Uzsaucis, ka eju augšā un gaidāt mani te dodos pa trepēm uz otro stāvu. Pakāpieni kā ierasts čīkst, bet šoreiz to čīkstoņa liekas savādāka, kā šausmu filmās, kad dodies pretim kam nezināmam, bet zinot ka būs ziepes šā vai tā.

Eju pa māju, visi logi veseli, tikai tos tāpat kā pagrabstāva logus klāj pelēk-melna sodrēju kārta, kas stipri samazina redzamību, dodos pa trepēm augstāk un attopos pie balkona loga. Tālumā redzami nelieli dūmu vāli, debesis nomākušās, bet visādi citādi, viss kā parasti. Iet ārā? Bet ja nu bumba? Ja nu visu klāt radioaktīvu putekļu kārtiņa, vajadzētu kaut ko uzvilkt mugurā, hmm. Atminos par pagraba skapītī nobēdzinātajiem vectēva gumijniekiem un lietus apģērba kārtu. Nokāpju lejā un saku pārējiem, ka jāiet ārā skatīties, bet pirms tam izvācam vienu no istabām ar izeju uz āru ar domu, ka šī varētu kalpot kā vieta, kur attīrīties pēc atgriešanās no pastaigas, ir arī ūdens, primitīva degazācija, kāds no vecajiem labajiem bridējiem mani izlabotu un teiktu – degazācijas telpa, tikai hermju trūkst.

Saģērbies kā uz helovīna svētkiem, kad visi mazie dodas diedelēt konfektes no kaimiņiem dodos ārā. Smagi noskrapst metāla durvju atslēga un vēl smagāk veras mūžam neeļļotās durvis. Paverot durvis no saceltās vēja brāzmas paceļas viegls putekļu mākonītis, viens pakāpiens, otrs un esmu ārpasaulē.

Aiz netīrā loga mani pavadi divu acu pāru skatieni. Sajūtas kā Ārmstrongam veicot pirmo soli uz mēness miljonu Tv skatītāju priekšā. Tu zini, ka no Tevis kaut ko gaida, bet tu vēl nezini, vai attaisnosi gaidītāju cerības. Kas te varētu būt savādāks nekā parasti? Putekļi, ok, ar tiem pilns baseins, arī paciešams, bet kas īsti ir noticis? Jā, ja labi padomā, riņķī valda klusums, tik cik vējiņš kustina ābeļu zarus, bet visādi citādi – klusums. Ne putna, ne sienāža, pat ne vardes netālajā pārpurvotajā pļaviņā…

Pēkšņi cauri manam prātam izlido doma, kā zibens spēriens. Radio. Klusītēm nolamāju sevi un soļoju uz durvju pusi.

[Disfigurator]

Lapsang Souchong – tēja, kuru reiz pagaršoju paciņas formātā, patvertnē. Tā garšoja tieši pēc patvertņu labumu ekstraktiem, apvienojumā ar lielisku melno tēju un priežu malkas niansēm. Beigu galā šī ir priežu malkā kūpināta melnā tēja. Toreiz iedevu to pagaršot vienam no šī sapņa tēliem, kas to atzina par labu esam. Tā nu tēja tika kristīta par “patvertņtēju.”. Lūk, pamodināja mani astoņos un uztaisīja patvertņtēju. Padzēru to, baudīdams lielisko aromātu un nolēmu, ka īsteni patriotiski būtu gulēt tālāk. Domāju, ka tieši šis aromāts nodrošināja sapņojamo tematiku: UE.

Bradāju 3 būtņu abstraktā kompānijā objektā, kas atgādina Saldus pilsētas ģimnāziju. Reku garie gaiteņi ar logiem vienā pusē un klases telpām otrajā, reku tā arī neapdeitotās tualetes. He, redz, kur arī informātikas telpa, kurā, skanot skolas radio, pirmo reizi sastapos ar datoriem – padomju PC ar mīksto klaviatūru (zaļa plēve) un kādu IBM, kas šķita kā kaut kas iz sci-fi. Uz padomju verķiem regulāri taču tika kapāts Arcanoid!!!
Mazliet augstāk aktu zāle, kurā notiek darbība. Vēroju zāli no augšas, siju līmeņa, kurām paredzēts stiprināt klāt iekārtos griestus, kuri pašlaik nav. Dīvaina remonta stratēģija – sākt ar grīdu. Pašlaik šī parketa grīda tika slaucīta, mazgāta un ievaskota. Nolēmu, ka vislabākais veids, kādā šī savādi skaistā telpa būtu izpētāma, būtu pievienoties darbam. Gan jau, ka šie pieci cilvēki viens otru neredz un vēl 2-3 cilvēku pieplūdums nomaskēsies darba sparā.
Paķeru slotu un sāku mēzt vienu galu, līdz kuram šie nebija tikuši. Un nudien – netiekam pamanīti. Uz mums pat neskatās! Cītīgi slauku grīdu un pēc tam mazgāju. Līdz brīdim, kad ar savu UE biedri nonākam līdz telpas stūrim pie noplukušas, savādi neiederīgi vecas sienas, kuru apspīd saules gaisma, kas izlaužas cauri griestiem. Pamanu, ka viņai ik pa laikam zem apģērba pavīd tā dēvējamais, mītiski skaistais „sideboob” jeb saidbūbs. Nespēdams vairs izlikties, ka strādāju, atklāti vēroju viņas glīto, saules un solārija nesačakarēto ādu - kā tā ieskauj viņas ķermeņa līnijas tikpat cieši, kā to vēlētos es. Pēc minūtes viņa pamana manu uzmanību un saka, lai es neaiztiekot viņas krūti. Es pasmaidu un protams, ka daru tieši pretējo!
He, pļauka neseko – tā vietā taustes maņas aplaimība. Pēkšņi atjēdzamies jau pliki blakus viens otram. Strādājam. Pulējam objekta grīdas pēkšņi esot plikiem – it kā nekas nebūtu noticis. Nu, gandrīz „it kā” – konkrēta ķermeņa daļa, nosauksim to par vējrādītāju, skaidri norāda, no kuras puses vējš sacēlies. Bet citādi – vēl vairāk baltās ādas dailes, vēl vairāk sārto krūšu galu un vēl vairāk... darba.
Pēkšņi pamanu, ka tuvojas kāda dāma. Notupjos, ieberžot vasku grīdā, reizē slēpdams savu vējrādītāju. Izrādās, ka meitene ir paziņa, ar kuru reiz ir sabradāts un nu ir jāpaskaidro sava plikā pozīcija. Skaidroju to vienkārši – karstums un dabisks nūdisms. Nekas, par ko satraukties – to saku atnācējai un domās arī savam Mr. Penim. Lai gan ar šo man citā prāta nostūrī ir high-five.

Veicot savādo urbeksu, esot plikiem ar slotām rokās, pamanu, ka sienā ir caurums, aiz kura kāda metra atstatumā ir sena ēka ar līdzīgu caurumu tās sienā. Uzmetam virsū drēbes, pametam slotas un lecam uz pretējo ēku. Esam ģērbtuvēs un atnāk vēl daži biedri. Viņi apģērbjas un sākam pļāpāt paziņu lietas. Ā, tie tak citi mani biedri. Kas šis ir – pastaiga parkā, vai? Nē, kā izrādās – kad kāds no biedriem man pienes manu velo, saprotu, ka tas ir velobradājums barā, nevis intīma būšana ar baltās ādas īpašnieci. He. Skatos, domāju un sajūtu, ka mīkstais. Priekšējai velo riepai atkal mīkstais, ibio! Kurš padla brauca pa stikliem?
Sākās uzspēlēta Rage Mode un, humoristiski dzenoties pakaļ kādam, kas it kā atzinās noziegumā, kā pieredzējis parkūrists lēkāju pa žogiem, no kuriem izlikts gaitenis, apsteidzot bēgošo viņu, tajā pašā laikā citējot rindiņas no kādas krievu filmas.

Pamostos un saprotu – jāuztaisa vēl viens Lapsang. Tīkami juteklisks WTF sapnis. Bet tagad to jādzer kā labrīttēju. Tad nu, labiprīt! Lai objektos pliknes un draugi neizpaliek!

[Walx]

Tik spilgts UE sapnis man šķiet nekad nebija bijis.

Kopā ar Spamu, Disfiguratoru, Postu un vēl kādu devāmies uz kaut kādu objektu, cik noprotams palielu bunkuru blakus lielai rūpnīcai. Ielienam caur ventšahtu spilgti gaišas vasaras dienas laikā. Bunkurā haoss, bet ļoti daudz kas ir vietā, ģeneratora nav, bet kaut kādas tehnoloģisku iekārtu daļas ir un kādam niez pirksti spaidīt pogas, protams gaisma iedegas un elektromotori rūc. Vandamies tālāk pa telpām, tuneļiem, kāpnēm u.t.t. pēc kāda laika esam jau rūpnīcā uz kuru ved viena no bunkura izejām/ieejām. Kabineti, gaiteņi, dažnedažādas telpas cehi, viss putekļains un tāda tīkama gaisma plūst caur netīrajām logu rūtīm, viss ir ļoti gaišs, bet vienlaikus arī tīkami matēts, nedaudz blur.

Disfigurators pakāpjas uz kādas kastes pie log, pēta ārpasauli un paliek visai dusmīgs, izrādās šeit jau ir būts ieejot no citas puses. Bet man šausmīgi interesanti es te bijis neesmu. Apkārt šausmīgi daudz habāra un tāda trū CCCP habāra - Ļeņina bistes un bildes, ģerboņi no metāla un keramikas, plakāti, vimpeļi, medāļi, transparenti, diplomi, kausi. Bunkurā protams kaudzēm CA mantu. Man šausmīgi gribas ko nohabārīt, bet zinot ka pieredzējušie trū bridēji pret šo nodarbi attiecas nelabvēlīgi es tomēr savaldos ko nepievācis. Pavadām ilgu laiku rūpnīcā, visu dienu noteikti, pat ilgāk, bet saule nenoriet un tumšs tā arī nepaliek. Vienubrīd šurpu turpu vazājās random cilvēki, citi bridēji, vienkārši ļautiņi, policisti kuri garām ejot uz mums pablnž un neko nesaka, sākumā uzsita adrenalīnu, bet tas ātri palika vecs un iztvaikoja pa porām laukā, neviens mums neko nesaka, ārā nedzen, visiem pofig.

Grūti aprakstīt, bet atmosfēra bija super.

[Disfigurator]

Savā ziņā dusmīgs par atrašanos objektā

[Walx]

Dusmīgs par to ka nezināma objekta vietā nonācis tādā kur jau bradāts, lai gan sākotnējais mērķis - bunkurs jau bija nezināms. varbūt ne gluži tā ka baigi dusmīgs, bet nu neapmierināts gan...

[telefontubbie]

Man kaut kad pavisam nesen bija sapnis, ka laika trūkuma dēļ nosūtīju Cianīdu lielas cementa rūpnīcas izlūkos kaut kur Rīgas nomalē. Skatījos, ka ārā pa logu jau riet saule un zinot, ka līdz objektam ir apmēram stundas brauciens, bažījos, ka saulei norietot, Cianīds nevienu bildi objektā točna neuzņems.

[traktors]

Jau otro vai trešo reizi pēdējās nedēļas laikā sapnī redzu kādu jaunbūvi. Pirmajā sapnī vēroju to pa gabalu, bet šonakt jau biju krietni tuvāk – bet bija jāsteidzas. Kas tajā visā ir tik īpašs? Ar katru reizi, kad redzu šo vietu sapnī tā aug.
Ir sadzīti pāļi un ir pagraba līmeņa pamati un – miljons augšup vērstu armatūras stieņu. Dzelzs mežs.
Un es ceru ka nākamreiz kad sapņošu būšu tur ar fotoaparātu.

[Walx]

un kad no rīta pamodīsies bildes būs blakus gultai fleškā

[traktors]

un kad no rīta pamodīsies bildes būs blakus gultai fleškā

tad principā es sevi pasludinātu par burvi un aizteleportētos.

[telefontubbie]

Bija vakar makten dzīvelīgs sapnis par šejieni:


Sapņoju, ka ar ne_viens iebrienam kādā lielā Viļņas stroikā ar pusmēness formu, kurai, ja nemaldos, ir 15 stāvi, bet sapnī tā bija "mazliet" pastiepusies līdz vismaz 25 - 30 stāviem. Ieejot iekšā otrajā stāvā sastapām sievieti, kas teicās esam būvdarbu uzraudze, bet nu apkārt paskatoties pilnīgi nekas - ne celtņi ne kas cits apkārt par būvdarbiem neliecināja. Viņa skumji pastāstīja, ka ēkai vajadzēja būt pabeigtai līdz 2014.gadam. Viņa atļāva mums kāpt augstāk...ap 5. stāvu atklājās, ka sākas dzīvokļi ar pilnu apdari un visām vajadzīgajām instalācijām, dzīvokļos bija arī mēbeles un sadzīves tehnika. Viss tur esošais bija mazliet pademolēts, bet tik un tā neparasti kārtīgs un ar domu "vatafak - tā stroika pieejama no ielas, kāpēc tas viss te vēl joprojām stāv?" Intesanti arī tas, ka pie gaiteņu sienām un dzīvokļos bija smukas lāstekas - nuja - apkure taču nav un ir ziema...Staigājot pa dzīvokļiem pazaudēju fotoaparātu. Kādā no dzīvokļiem atradu vecu digi ar divreizdivi LCD ekrānu un taisīju tūristbildes ar ne_viens galvenajā lomā. Vēl kādā dzīvoklī atradām Viļņas kartes, kuras kāds cilvēks bija sazīmējis - šis tas apvilkts, šur tur komentāri lietuviešu valodā. Tāda ļoti spocīga sajūta - objekts tak no tāluma izskatās pilnīgi "caurs" un pamests, bet iekšā - wow kādi dzīvokļi Pie reizes sapnī nepameta sajūta "paga, tas nav pareizi, es te esmu patiešām bijusi". Tā nu kaut kad devāmies atpakaļ uz otro stāvu, es laikam biju pievākusi to fočiku un sieviete no otrā stāva piedāvāja mums dzert kafiju.