Nav bilsts ne vārds, bet tā kā manas, un arī pārējo ekstremitātes ir viegli notirpušas un jūtības ziņā neatpaliek no ēģiptiešu mūmijas tūkstošgadu jaunajām ķermeņa daļām, mans skaļi paustas lēmums, par to, ka ir jāapskatās, kas īsti ir atgadījies tiek pieņemts ar sajūsmu. Izsaucienus gan nedaudz slāpē piesvīdušo un pie sejas pielipušo gāzmasku materiāls, tomēr doma ir skaidra. Pieceļos kājās un nedaudz atbalstos pret sienu, uff, nav viegli. Ieslēdzu miniatūro ar krī ledu pildīto prožektoru un lēnām, kā no kaut kā nezināma baidoties eju lūkoties, kas ir mainījies. Saku abiem aiz sevis palikušajiem, lai pagaida mani un nekur neiet.
Esmu jau pie loga, paceļu malā vienu no cementa maisiem un pa šķirbu lūru ārā. Melns. Labi, ne melns, bet aizkvēpis logs, kā ilgi nemazgāts un sodrējiem klāts, skaidrs, te nebūs aršana, jākāpj augšā. Uzsaucis, ka eju augšā un gaidāt mani te dodos pa trepēm uz otro stāvu. Pakāpieni kā ierasts čīkst, bet šoreiz to čīkstoņa liekas savādāka, kā šausmu filmās, kad dodies pretim kam nezināmam, bet zinot ka būs ziepes šā vai tā.
Eju pa māju, visi logi veseli, tikai tos tāpat kā pagrabstāva logus klāj pelēk-melna sodrēju kārta, kas stipri samazina redzamību, dodos pa trepēm augstāk un attopos pie balkona loga. Tālumā redzami nelieli dūmu vāli, debesis nomākušās, bet visādi citādi, viss kā parasti. Iet ārā? Bet ja nu bumba? Ja nu visu klāt radioaktīvu putekļu kārtiņa, vajadzētu kaut ko uzvilkt mugurā, hmm. Atminos par pagraba skapītī nobēdzinātajiem vectēva gumijniekiem un lietus apģērba kārtu. Nokāpju lejā un saku pārējiem, ka jāiet ārā skatīties, bet pirms tam izvācam vienu no istabām ar izeju uz āru ar domu, ka šī varētu kalpot kā vieta, kur attīrīties pēc atgriešanās no pastaigas, ir arī ūdens, primitīva degazācija, kāds no vecajiem labajiem bridējiem mani izlabotu un teiktu – degazācijas telpa, tikai hermju trūkst.
Saģērbies kā uz helovīna svētkiem, kad visi mazie dodas diedelēt konfektes no kaimiņiem dodos ārā. Smagi noskrapst metāla durvju atslēga un vēl smagāk veras mūžam neeļļotās durvis. Paverot durvis no saceltās vēja brāzmas paceļas viegls putekļu mākonītis, viens pakāpiens, otrs un esmu ārpasaulē.
Aiz netīrā loga mani pavadi divu acu pāru skatieni. Sajūtas kā Ārmstrongam veicot pirmo soli uz mēness miljonu Tv skatītāju priekšā. Tu zini, ka no Tevis kaut ko gaida, bet tu vēl nezini, vai attaisnosi gaidītāju cerības. Kas te varētu būt savādāks nekā parasti? Putekļi, ok, ar tiem pilns baseins, arī paciešams, bet kas īsti ir noticis? Jā, ja labi padomā, riņķī valda klusums, tik cik vējiņš kustina ābeļu zarus, bet visādi citādi – klusums. Ne putna, ne sienāža, pat ne vardes netālajā pārpurvotajā pļaviņā…
Pēkšņi cauri manam prātam izlido doma, kā zibens spēriens. Radio. Klusītēm nolamāju sevi un soļoju uz durvju pusi.
