„Habarovskas”* apmeklējums Nr.1.

Atvērtas sarunas par pamestām skolām, pilsētiņām un citiem civiliem objektiem.

„Habarovskas”* apmeklējums Nr.1.

Postby Walx » 14 May 2015, 17:52

*Habarovska šajā gadījumā, kā jau visi noprot, ir vieta, kur rodams habārs, nevis Tālo Austrumu federālā apgabala administratīvais centrs Krievijā.

Zinu, ka daudzi bridēji uzskata – ja kaut kas kaut kur ir, tad tur tam arī jābūt, neko neaiztikt, neko nekustināt, un Herņej sargi, kur nu vēl ņemt un stiept prom. Daļēji piekrītu, daļēji nē. Ir vietas un lietas, kurām tur tiešām jābūt un jāpaliek un žēl ka kāds cits tās sabojās vai aiznesīs, bet ir vietas un lietas, pret kurām šos noteikumus ievērot, nav nekādas jēgas. Par šādām vietām uzskatu gadu desmitiem pamestas mājas, kuras palēnām, bet neatlaidīgi un nenovēršami, dažādu apstākļu ietekmē nolīdzinās līdz ar zemi. Vietējie zog kokmateriālus malkai, sīkie alkāņi demolē, lielie alkāņi savāc metālu, lietus un vējš sāk postīt no jumta atklājot konstrukcijas sniegam, lietum, tad zobus atņirdz visāda veida sēnes un puve sagrauž, līdz kādā brīdī meža baloža kaka pārlauž krietni iepuvušu simtgadīgu ozolkoka siju un nama skelets sagrūst pār to, kas vēl nu apakšā ir palicis vai tas būtu cara laika patvāris, bomža Vasjas līķis vai senu gludekļu kolekcija. Ja šādā vietā es redzu lietas, kuras var atjaunot vai saglabāt tādas kādas tās ir, tikai nedaudz uzlabojot, izskatu, tad izlikt apskatei savā privātkolekcijā kur tās priecēs mani un manus draugus, atgādinās par pirms desmitgadēm vai pat gadsimta bijušo estētiku, darbarīku funkcionalitāti un priekšteču aktivitātēm, tad bez lieliem sirdsapziņas pārmetumiem tās arī izvelku no gruvešiem vai potenciālajiem gruvešiem. Mājās notīru, pielaboju, atjaunoju, un ir... ir darbarīks, ikdienas priekšmets no virtuves, kāda dekoratīva manta kas vairs nepūst un nerūsē graustā, bet gan ieņem goda vietu un saņem tam pienākošos uzmanību kā vēstures liecībām piedien.

1. maijā talkojot pa laukiem mans čoms un radinieks, kuru arī daži bridēji ar pazīst – Sātans, ieminējās ka plānojas brauciens pa Ēdoles apkaimi kur kādā brūkošā mājā esot padomju laika elektronika. Elektronika mani diez ko neinteresēja, bet ielīst kādā graustā... gauži patīkami un sen, sen nedarīti. Tad nu pēc pāris dienām, valsts svētkos, priekšpusdienā devāmies ceļā ar Sātana kolēģa mašīnu. Kolēģis izrādījās ir detektorists, mana attieksme pret šī amata piekopējiem ir neviennozīmīga, bet šis nebija tas ļaunākais variants. Atklausoties detektoru stāstiņus nonācām līdz pirmajam mērķim, pamestai mājai grantēta ceļa malā netālu no Ēdoles.
Image
Māja pilnīgs grausts, iekštelpās redzams ka ar brusām ir atstutēti griesti, lai neiegrūst, līdz ar to bija nedaudz bail ka tik tieši mūsu viesošanās laikā māja neizdomā izlaist garu un paraut mūs līdzi pār galvām nogāžot kādu čupu dēļu un daļu jumta. Telpās bardaks nenormālais un Sātana kolēģis teica, ka pirms mēneša te izskatījies savādāk, bardaks bijis, bet ne tik traks. Tagad gultas apgāztas, skapji apgāzti, lupatas pa grīdu un bez visa tā drazu, draza, nereālākais kvantums ar dažnedažādu drazu, bet ne gluži atkritumiem.
Image
No Sātana mērķa – vecajiem TV, viena daļa jau bija izķidāta, un viss vajadzīgais savākts, bet arī mūsu elektroniķim bija ko rakt. Vellam vajadzēja, kaut kādas tur padomju laika TV lampas, kuras mūslaikos pat Latgalītē īsti nevarot atrast, bet pirkt analogus šodienas ražojumus esot baigi dārgi. Tā kā televizoru tur bija desmitiem tad Sātans ķērās pie caurskates un skrūvēšanas, jo šis tas tomēr vēl bija saglabājies. Es pa to laiku izstaigāju telpas, aplūkoju, kas tik viss nemētājas un skatījos, pēc kā mani interesējoša. Nekā diža jau arī vairs nebija, tiku pie dažām ēvelēm savai ēveļu kolekcijai, pāris priekškaramās atslēgas kas vairs nepildīja savu funkciju nonāca manā somā, starp visiem smukajiem, veco laiku elektrības slēdžiem, kurus kādam nebija bijis slinkums izšķaidīt, sev par lielu prieku atradu vienu veselu, un vēl šādi tādi sīkumi piesaistīja manu skatu. Siekala notecēja par vecajiem skapjiem, no kuriem pāris bija marķēti ar 1880tajiem gadiem, pabojājušies jau tie bija, bet nešaubos, ka man izdotos kādu no tiem jēdzīgi atjaunot, bet tāda apjoma habārs man nav pa plecam. Galu galā man palika krietni garlaicīgi, jo Sātans nebeidza vien urķēties pa veco televizoru iekšām, bet viņa kolēģis pīkstināties ar detektoru, piegriezās rakties pa drazu, lai gan, nešaubos, ka drazā palika vēl šis tas interesants. Pienāca laiks izmest līkumu uz pārējām ēkām, uz sabrukšanas robežas esošā šķūnelī atradās kaut kādi nomaļi un milzīgas plēšas, nākamajā ēkā tapa skaidrs milzīgo plēšu atrašanās iemesls, šeit mita iespaidīgu izmēru ēze. Kā jau smēdē lūkojos pēc kalēja instrumentiem, bet nē, nekā tamlīdzīga, neviena metāla gabaliņa izņemot urbi uz 16 un nolauztu vīli. Krūmos ieaugušas slējās vecas kūts drupas, aizgruvušas ar jumta pārpalikumiem un mūra daļām.
Image
Paložņājām pa drupām un pēkšņi uzkārāmies, kaut kas tik dīvains nebija redzēts. Pa gabalu izskatījās pēc maza betona bunkura, kurš ir nevis zem zemes, bet gan gaisā. Uz četrām masīvām kājām balstījās masīvs, apaļš betona klucis.
Image
Piegāju tuvāk, papētīju un secināju, ka tas ir bijis ūdens rezervuārs lopu dzirdināšanai. Bija visādi risinājumi redzēti, bet kas tāds... kuram bijusi pacietība, spēks un resursi ko tādu būvēt... betons noteikti kolhoza, nav brīnums, ka PSRS nosprāga.
Pretējā pusē ceļam mūsu skatu piesaistīja celiņš kurš veda iekšā mežā, blakus tam gandrīz apgāzusies zīme bez uzraksta. Pienākot tuvāk secinājām ka uzrakstu tomēr šifrēt var un izrādījās ka dodoties iekšā mežā pa šo celiņu, nonāksim vietā, kura saucas “Cepļa dzirnavas”. Interesanti, protams, dodamies uz priekšu. Pēc īsa mirkļa nonākam vietā kura, vismaz uz mums ar Sātanu atstāja dīvainu iespaidu. Sātans teica ka ēka izskatās pēc tām kuras redzētas uz bildēm no Los alamos tuksneša, celtas kā Manhetenas projekta izmēģinājuma trusīši.
Image
Tiešām, savāda, dīvainu proporciju trīsstāvu koka ēka, bet ne tikai ēka radīja dīvaino iespaidu. Nedaudz tālāk upīte bija pilna ar kaut kādām betona konstrukcijām, caurules, betona lējumi, senāks ķieģeļu mūris.
Image
Image
Abos krastos aizstiepās pamatīgs uzbērums par kuru, sākumā domāju, ka tā varētu būt vecā mazbānīša trase. Kalna nogāzē bija paliekas no pagraba, gribējās jau domāt par kādu militāru būvi, vai patvertni, bet nē, vienkārši pagrabs.
Image
Kamēr grozījāmies, atripinājām auto, bildējām u.t.t. uzradās vietējais. Ar Sātanu iemējām par to ka stalkerojot esam nonākuši zonā ar anomālijām un pavadoni.
Image
Vietējais onka izstāstīja par vietas vēsturi. Izrādās, ka tas ko maldīgi noturēju par dzelzceļa uzbērumu ir bijis dzirnavu dambis un savulaik, pirms kara aiz tā ir bijis trīs kilometrus garš ezers, tad dambi uzspridzināja un ezers aiztecēja. Jaunajos, jau mūsu laikos kāds uzņēmīgs vīrs izdomājis šai vietā uzbūvēt dzirnavas, ne vairs ūdens, bet gan elektriskās, loģiku nesaprotu, jo vieta diezgan nomaļa. Dzirnavas uzcēlis, kādu laiku laikam pat darbinājis un nomiris, viss, tā tās dzirnavas visā savā Manhetenas projekta godībā tur stāv. Par dzirnavu nefunkcionalitāti, bez izskata liecināja arī gandrīz izdzisis uzraksts ar zīmuli uz dēlīša – Dzirnavas slēgtas. Image
Ielūkojoties iekšā, siekala notek līdz zemei un nebeidz vien tecēt... man kā galdniekam sirds asiņo, redzot tik labus materiālus, gaidām savu dienu beigas. Tik tiešām pamatīgi materiāli, iekštelpās pat nav paspējuši palikt pelēki, izskatās svaigi dzelteni, no tādiem tik mēbeles un vēl šo to, ražot un ražot.
Image
Visdrīzāk ka gadu gaitā tas viss lēnā garā sapūs, vai arī kāds vietējais aizvāks lai uzblieztu mazmājiņu un pārējo sazāģētu malkā, nu vai arī kaut kādi tusētāji to būdu nokurinās milzu sārtā, to ka tur uguni kurināt mīloši tusētāji mīt mums pavēstīja ugunskura pelnos guļoša šņabja pudele.
Pēc Cepļa dzirnavām pa garumgaru zemesceļu sākām virzīties atpakaļ uz Ventspili, apbrīnojot grūstošo Latvijas lauku ainavu un piestājot vēl divās pamestās mājās.

Image
Image
Logi izsisti, kas laužams salauzts, izdemolēts, krāsnis izārdītas, bet ne, ķieģeļus zogot, šķiet kāds ir mēģinājis ko atrast. Nekā ļoti īpaša un interesanta neatklāju, toties pāris restaurējamus guvumus gan bagāžniekā ieliku. Bada pankūku panna ar defalto recepti uz vāka, kamēr tā bija rūsas klāta, Sātans teica ka tur kas vāciski rakstīts, bet kad es mājās rūsu nokasīju atklājās kas cits. Brīvākā brīdī jāķeras pie uzpucēšanas darba, jāsameklē bilde ar oriģinālo rokturīti un jāuztaisa tāds, tad arī varēs intereses pēc kādu bada pankūku uzcepināt.
Image
Otrs interesantais atradums - tecīlas akmens un rokturis, oriģinālo konstrukciju redzēju un fotogrāfijās piefiksēju, tā bija tik sapuvusi, ka izjuka jau pakustinot un tad man radās ideja šo te tecilu atjaunot, t.i. nevis atjaunot, bet gan uztaisīt pa jaunam izmantojot oriģinālo akmeni un rokturi.
Image
Kas būtu noticis, ja šīs mantas nenonāktu manās rokās? Visdrīzāk pannu pēc gadiem kāds savāktu nodošanai lūžņos, ja rūsa to nebūtu saēdusi galīgi, bet tecīlas akmens, sapūstot koka detaļām, iegrimtu zemē, kur to atrastu labi ja pēc pāris gadsimtiem, ja vispār atrastu.
User avatar
Walx
 
Posts: 866
Joined: 01 Jul 2011, 08:47
Location: Ventspils

Re: „Habarovskas”* apmeklējums Nr.1.

Postby Disfigurator » 15 May 2015, 10:36

Hah, tās savādās koka būdas riktīgi piedur - tās taisni vai uzprasās uz filmiņtrītmentu. Atgādina Shibito pastrādāto arhitektūru spēlē Forbidden Siren (kuras iedvesmas avots ir pamesta sala Japānā). Tāpat piedur asināmais un kādu laiku neredzētās, tīkami aprūsējušās bērnības kūtenes.

Super - prieks par lauku labumu un habārspasu! Dajoš nomēģināt to "bada" pankūku pēc receptes.
Bez rūsas

[rock]
User avatar
Disfigurator
Site Admin
 
Posts: 3021
Joined: 15 Aug 2010, 14:36
Location: Rīga

Re: „Habarovskas”* apmeklējums Nr.1.

Postby Walx » 15 May 2015, 11:15

kas interesanti, pannas iekšpusē rūsas nav, tas ļoti priecē jo no iekšpuses reljefa to izkasīt ārā, tā lai varētu lietot pannu, būtu baigi piņķerīgi. Varbūt tas tapēc ka pannas puses ļoti labi savienojas kopā un rūsai nebija iespēju veidoties, vai arī pēdējās lietošanas reizē kāds krietni pannu bij ietaukojis un tas pasargāja no rūsēšanas...

IMG_1775.JPG
Antīkais ņammu cepinātājs...
User avatar
Walx
 
Posts: 866
Joined: 01 Jul 2011, 08:47
Location: Ventspils

Re: „Habarovskas”* apmeklējums Nr.1.

Postby Disfigurator » 15 May 2015, 15:22

Mhm, tieši par to iedomājos, ka iekša noteikti nebūs rūsaina tauciņu dēļ. Tagad tik pašaut uguni apakšā un aidā!
User avatar
Disfigurator
Site Admin
 
Posts: 3021
Joined: 15 Aug 2010, 14:36
Location: Rīga

Re: „Habarovskas”* apmeklējums Nr.1.

Postby LenorAD » 15 May 2015, 16:29

Es nez, man šķiet, ka šīs lietas parasti ir tik taukaini eļļainas, ka rūsa netiek klāt.
Jo var!
User avatar
LenorAD
Grammatik Macht Frei
 
Posts: 1968
Joined: 15 Aug 2010, 17:26
Location: Rust in peace

Re: „Habarovskas”* apmeklējums Nr.1.

Postby darznieks » 15 May 2015, 20:25

bada pankūku pannās parasti dzīvo tauku/eļļas teflons- vismaz manā tāds ir.
User avatar
darznieks
Galvenais sviestnieks
 
Posts: 1457
Joined: 17 Aug 2010, 11:52

Re: „Habarovskas”* apmeklējums Nr.1.

Postby telefontubbie » 15 May 2015, 22:50

Ļoti interesanta reportāža [irok] Mani jau piedur tie lauku objekti, dzirnavas un tamlīdzīgas vietas.
Kurzemē varētu būt traki vazāties ar metāla detektoru - kādos kaktos varētu būt nesprāguši lādiņi iz kara laikiem...
User avatar
telefontubbie
 
Posts: 2181
Joined: 18 Aug 2010, 09:53
Location: Rīga

Re: „Habarovskas”* apmeklējums Nr.1.

Postby darznieks » 16 May 2015, 13:43

Līdzko tu esi aptuveni Kurzemes katla robežās, tad nesprāgušiem lādiņiem nevajag detektoru. ieej mežā un salasi cik gribi
User avatar
darznieks
Galvenais sviestnieks
 
Posts: 1457
Joined: 17 Aug 2010, 11:52


Return to Civilie objekti

Who is online

Users browsing this forum: No registered users and 1 guest