Sūnu stacija

Atvērtas sarunas par pamestām rūpnīcām un citām inženiertehniskām būvēm.

Sūnu stacija

Postby Disfigurator » 08 Jun 2015, 01:06

Lai kāda apmēra arī tavs mietpilsoniskais centiens nebūtu, ir tomēr grūti neatsaukties teju ikdienā redzamu objektu balsīm galvā, kas uzstājīgi aicina uz konkrētām darbībām. Sevišķi, kad pelēkais ir miris un valda dabas zaļais, kas sola brīnišķīgu mijiedarbību ar cilvēka radīto un vēlāk pamesto.
Tā arī tagad.
No sākuma domāju nopētīt Robotus - cits objekts, kura balsis dzirdu ikdienā. Bet, ar velo izripojis no sava zemes ceļa līkuma uz asfaltēto civilizāciju, pārdomāju, un devos pretējā virzienā.
Un labi, ka tā.
Piebraucu pie objekta. Zaļa zālīte un žogs. Cenzūra. Aiz cenzūras zālīte ir mazliet zaļāka. Un krietni garāka. Ja jau garāka, značit neviens to neskuj, kas liecina par labu iespējamai bradājuma veiksmei. Ripoju gar žogu un meklēju, kur tas spēji metīs 90 grādu līkumu pa kreisi. Un drīz to arī dara. Lēnām no saules pielietās lapotnes izlien objekta sarkanā seja ar ziliām stikla bloku acīm. Tās mani vēro un balsis kļūst spējākas. Paveros apkārt un čukstētājs ir tikai viens - daudzstāvīgais TAS. Daudz nedomādams, sprādzēju velo pie betona staba, slēpdams to jaunu kociņu audzes lapotnē. Kad piesprādzēts, kāpju uz pedāļa, tad uz rāmja, tad uz sēdekļa un hop, pāri esmu. Skatiens pa labi, skatiens pa kreisi un gaišas dienas laikā slapstos uz transformātora ēku, meklēdams videonovērošanas kameras vai perimetra sensorus. Nav. Pagaidām nekā nav. Cerīgi.
No transformātora būdas pelēkā aizsega nopētu teritoriju un secinu - ja jau esmu apsargātā teritorijā, tad jārīkojas pēc plāna - cerīgāko pa priekšu un sīkumus pēc tam. Tāpēc vienu mazu ēciņu pa vienai mazai ēciņai, tuvojos lielajai ēkai. Pa ceļam gan iesprūstu vienā palīgēkā, kuras durvis rotāja daudzsološa brīdinājuma zīme. Nu, tā ar skeletgalviņu un sakrustotiem kauliem iekš dzeltena trīsstūrīša. Hmmm. Nu, lai kas tur arī būtu bijis, tas noteikti šīs pamestības laikā būs izgarojis. Dodos iekšā.
Telpā atrodu manuāla trīsveidīga pacēlāka paliekas ar sarūsējušu, ķēdi. Tīkams skats. Hellraiser nāk prātā. Tāpat atrodu arī kaut kāda kontroles agregāta reizinātājus. Un GP-5 gāzmasku ar garo šļauku un dzelteno filtru. Motivējoši nudien. Jādodas tālāk.



Pieeju pie izsistas loga rūts un tur savu pretīgi balto aci pret mani ir pavērsis kustības sensors. Bezvadu. Pamāju viņam sveicienu, bet sarkanā lampiņa klusē - sveiciens netiek atņemts ar sajūsmas pilnu kviecienu pa visu kvartālu. Cerīgums pieaug.
No izdauzītās loga rūts izņemu stikla gabaliņu un tad vēl vienu - lai rāptos iekšā, neatstādams savas miesas fragmentus, mētājoties uz saules pielietās palodzes. Tad izdomāju pavērties pa labi... Sen, bļa, vajadzēja - tur tās durvis metrus 20 uz priekšu izskatās aizdomīgi atdalītas no rāmja labās puses. Mēroju ceļu to virzienā, cerēdams, ka no blakus esošās dzīvojamās mājas šajā virzienā nelūr pēcpusdienas kafiju un kādu zvanu izdarīt alkstoša večiņa. Atveru durvis, paskatos uz stūriem, un izsprāgstu ārā no ēkas. Bļa. Vēl viena šausminoši izvalbītā acs. Bet klusums. Ja jau klusums, tad ko nu - veru durvis vēlreiz un pasveicinu arī šo kustības sensoru. Nekā. Gaismiņa neparādās. Cerīgums pieaug atkal - nu jau līmenītis ceļas krietni jo krietni, jo neaktīvais senors sargājis tādu kā baseiniņu ar telferi virs tā. Plašums. Aromātisks, balti flīzēts industriāls plašums. Kā veldzējoša salmiakki lakricas konfekte, pēc kuras esmu alcis VISU noslogoto darba nedēļu. Seju izšķoba smaids, pār lūpām pārveļas prieka vaidi un nokrīt zemē, un aizrāpo uz vaļējām durvīm, aiz kurām redzu no ārpuses nopētītos stikla blokus. Blakus durvīm senatnīgi rakstīts: “Sadales kolektori. Filtri.”. Sekoju savai sajūsmai, priecādamies, ka arī otrais sensors klusē.
Speru lēnu solīti pa lēnam solītim - ja nu tomēr pamostas tās balti izvalbītās acis? Labāk bez straujām kustībām. Durvis ved mazā koridorā, kura kreisā puse ir siena, bet labā - uibļakastiklabajāpusēnav! Sāksim ar betona pāļiem, kas cilvēka augstumā tur tvertnes. Vismaz izskatās pa tvertnēm. Un šajā cilvēka augstuma pazeminātajā stāvā ir pilns ar brīnišķīgas rūsas klātiem krāniem, skrūvēm, motoriem, caurulēm, un citām brīnišķīgām ietaisēm, pa kurām reiz traucies ūdens. Ir pat saules apspīdēts gājēju tiltiņš! Pieņemu, ka te arī noteikti ir vairākas sensorās dekorācijas, tāpēc domāju par prioritātēm. Gribas tomēr augstāk. Tāpēc šo cauruļu labirintiņu atstāju vēlākam un meklēju ceļu augšup, kas izrādās gaiteņa kreisajā pusē. Siena. Tā beidzas apmēram telpas vidū un sāk iet pa kreisi. Pabāžu savu galvu un tur jā - sensors. Lai gan šis jau ir trešais, ieraugot jaunu sensoru, sirds apdiršas neparasti. Adrenalīna līmenis aug. Kopā ar cerīgā entuziasma līmeni. Jo arī šeit sveicens netiek atņemts. Hmm, tik tiešām visiem šiem bezvadu kustībniekiem ir beigtas bačenes? Cik to ir vēl un kur, ibio? Tās noteikti nav butaforijas, jo ir izvietoti teicami loģiski un stratēģiski. Ja tie darbotos, tad jau mani pirmie sveicinātu šie baltie, nevis es tos. Bet pašlaik - tīkams klusums. Klusums, objekta smarža un klusa čivināšana, kas sauc augstāk. Saucienam padodos un zem senora dodos metāla kāpņu virzienā. To restotās durtiņas ir vaļā, tāpēc kātoju tik augšā, ar katru nākamo soli esot gatavībā spert 666 atpakaļ, un evakuēties. Par laimi tāda vajadzība nerodas un augšā mani sveicina sanitāra paskata telpa ar baltām flīzēm un vairākiem rezervuāriem.

Image

Un cielaviņām. Un sūnām uz grīdas esošo flīzīšu šuvēs. Un stikla blokiem, kas dažviet izdauzīti kā priekā paplēstas kaušļa lūpas. Ahh, prieks un laime - šī ir tieši tāda atpūta, kāda bija nepieciešama. Prātā skan: “Just what the kind doctor prescribed!” Šeit ir silti, tīkami ož pēc mitruma, čivina putniņi un nav neviena cilvēka un sensora. Pilnīgs solo, pilnīgs chill. Te jau apjaušu, ka sensori šodien nedarbojas un bažas par spalgu sūtījumu nahuj no objekta, varu aizmirst. Savādi, bet neesmu vīlies par to, heh. Izvelku telefonu un uzlieku skanēt Stalker soundreku. Kur nu vēl piemērotāka bradāšanas mūzika, kuru lietot uzvaras kontekstā.
Cielaviņa skraida pa ūdens kolektoru betona malām, it kā gribēdama iepozēt. Lieku virsū 80-200mm objektīvu un tad, kad esmu jau putniņu iekadrējis, tas aizlaižas nafig - draiskoties ar sugas brāli. Bet nekas, jauki tāpat - arī nekadrēta cielaviņa, kas skraida pa perimetru ir bezgala jauks skats. Ieelpoju priecīgi dziļi, nomainu filmiņu un klikšķinu spogulenes mehānismu tik tālāk. Kāds prieks, kāda bauda - to saprast tikai un vienīgi bradātājam!
Tas ir prieks, piepildījums un gandarījums - viss reizē. Atliek tik uzvilkt filmiņu, kadrēt un šaut. Uzvilkt un šaut - nesteidzīgi, baudkāri, pārdomāti. Lai katrs kadrs būtu lietojams - ar kompozīciju, gaismām un subjektu.

Image

Paralēli lietoju arī ar mobilā kameru. Te nu gan tikai tīri ilustrācijai un dokumentācijai - šauju, kur un kā pagadās. Ar mobilo - kvantitāte ir labāka par kvalitāti (kas ar mobilo tāpat ir teju nesasniedzams kritērijs), bet ar filmiņu - tieši otrādi. Līdz ar to apvienoju abas domāšanas skolas, darīdams to, kas sasodīti patīk. Un labi, ka esmu viens. Varu savā ritmā, savā nodabā, savā manierē. Apsēsties, paostīt sūnas, pasveicināt putniņus, papriecāties par stikla blokos zaigojošo saulīti.... Un pēkšņi es zinu, ko darīšu jāņos.

Skan Stalker saudtreka vilcieniņš, kura riteņi apzināti klaudzina Bahu. Pilnība un visums ir atrodami šeit - šajā mirklī un vietā.

Pēc aptuveni 44 minūtēm no mutes izkrīt “Superobjekts”, kas noveļas pa kāpnēm lejā, aicinādams apskatīt arī pārējo objektu.

Nu, ko - jādodas ir. Došos no otrā sensora pa kreisi. Tieši vēl vienam sensoram nagos. Bet nu jau pēriens vairs nesāp. Pēriens ir meli arī šeit - trijās elektroskapju rindās, kuras iezīmē ar dažnedažādām padomju relikvijām bagātīgi nokaisītas taciņas! Kā tik te nav! Johaidī, kā te tik nav! Lodveida putekļsūcēju reizinātāji, radio aparāti, darba drošības zīmes, tādi kā diapozitīvi, kas rūpnieciski ielīmēti stiklos, kuru izmērs neparedz skatīšanos ar parasto diaprojektoru, trīsritenīša riepas un savienojošā ass ar zobratu… Visāda herņa, huiņa un šņaga (nesen pieminētais vaskojamais aparāts, lol), kuru ieraugot, atraisās atmiņu kambari! Diezgan tīkama laika mašīna. Ir arī lietas tik senas, ka savos padomju laikos tādas i nepiedzīvoju. Piemēram, vai atceraties tos padomju elektrodrošības plakātiņus/komiksiņus, kur zaķītis izraisīja ugunsgrēku ar sildītāju, kas līdzīgs satelītšķīvim? Es atceros, jā! Bet uzmeklēt netā neizdodas. Dabā šos sildītājus nekad nebiju redzējis un savulaik bērna prātā apšaubīju pat to eksistenci, jo neeksistē tas, kas nav redzēts. Biju toreiz pieņēmis tos tikai kā ilustrāciju. Bet te tie ir! Visā savā godībā, iepakojumā un šarmā!

Image

Uz elektroskapjiem pamanu arī ko negaidītu - 35mm kinolentu bundžiņas - kādas 10. Mentāli paturu prātā un tikai tad, kad pabeidzu pētīt iesākto sektoru ar tā plauktiem teju līdz griestiem, devos pie filmām. Uzrāpos līdz skapju augšai un cilāju bundžiņu pa bundžiņai. Diemžēl, kinofilmas iekšā nebija - tās bija izlietotu tukšo filmu bundžas, kurās joprojām bija sastopams raksturīgais ķimikāliju aromāts. Šīs bundžas un vēl daži artefakti (fotopalielinātājs, piemēram) liecināja, ka analogā fotogrāfija (tolaik arī vienīgā) te ir bijusi vai nu cieņā, vai ikdienas darba sastāvdaļa. Bet kas vēl bundžiņās, neskaitot aizķērušās molekulas, kas tīkami kņudina degunu? Vēl šņagas un figņas, kuras pievilkušās ar smaržu. Vienā no bundžiņām gan kaut kas tematiskāks - 35mm foto filmiņu bundžiņas. Tās, kurās filma bija jātin iekšā, fočējot (raksturīgs dažiem FED modeļiem). Vēl kādā bundžiņā bija neizlietoti, mazi 16mm rullīši, kas smaržoja jau krietni spēcīgāk. Bērnības smarža, kad tētis pats taisīja savas melnbaltās bildes - no filmiņas iegādei līdz gatavai bildei bērnības dienu albumā. Analogā fočēšana laikam nodota man ar inhalēto ķimikāliju starpniecību, heh. Nesūdzos!

Pēc mini Habarovskas apgabala turpinu ceļu dziļāk ēkā. Sveicinu kārtējo sensoru un šoreiz uz vietas apdiršos… Acu priekšā centrāla vadības pults ar ieapaļu sienu, pie kuras piestiprinātas indikatoru gaismiņas. Uz pašas pults ir ampērmetri un podziņas. Un DIAL-UP modems! Ko tādu, pie velna, negaidīju gan. Atkal jau vārds “Superobjekts” rosās pa mēles galu, jo te ir pa drusciņai no visa kā. Arī no pārsteigumiem. Šādiem pārsteigumiem, piemēram. Un vēl kāda. Turpinot ceļu, pavīd uzraksts “Laboratorija”.

Ieraugu arī durvis ar uzrakstu “Atpūtas telpa”. Atveru tās un apsmejos - tualete! Un virs izlietnes trauciņā vēl ir šķidrās ziepes, oho.

Tiesa, apskatot visu, nekas daudz no laboratorijas aprīkojuma te nav palicis, bet šis tas ir gan. Piemēram, dezinfekcijas kamera un augstas precizitātes svari. Sensoriem jau vairs nepievēršu uzmanību - tie šeit ir, protams, bet klusē. Klusē arī pirmais, kas nu jau man ir nevis pretim, bet aiz muguras. Tīkami klusē. Un no šīs puses spoguļskatā redzamās uzlīmītes par videonovērošanu vispār nekaunīgi meli. Nelietīgi nelietderīgu masu atbaidoši lietderīgi, tiesa. Varbūt arī tās ir iemesls, kāpēc šeit viss tāds neskarts un tīkams šķiet.

Pirmais stāvs beidzās. Bet manā rīcībā taču ir otrs mazās laboratorijas stāvs.

Uzeju uz otro stāvu un tajā redzu - viena no vistīkamāk sūnās ieaugušajām telpām, kādu man ir nācies skatīt! Gaiss ir izteikti mitrs un sienas ir zaļas. Un, kas savādi - smaržo pēc svaigi gatavota kartupeļu un gaļas ēdiena! Nejokoju!
Uz grīdas novietota gulta, kas nu ir sārti zaļa. Gultas kājgalī un uz palodzes bijušas sakrāmētas grāmatas. Kas tagad ir maigi zaļas, pārklātas ar sūnām. Skats gluži kā no The Last Of Us videospēles! Tikai labāk. Taustāmāk un tuvāk. Šīs telpas otrajā galā ir galds. Tas ir viens no tiem padomju skaidu plates galdiem, kuriem virsma bija lakots plāns finierītis. Šis finieris uz galda ir sarullējies un no sākuma to kļūdaini nodēvēju par karti vai ko tamlīdzīgu. Bet nē, galda virsma - sarullējusies glītā, melnā rullītī, kas akurāt novietots taisni galda vidū.

Citā telpā - vēl nez kāda uzparikte uz grīdas, bet staigājamā grīda ir pacelta pa centimetriem 20 un darināta no dēlīšiem, kas parasti atrodami pirtīs un saunās. Pa vidu esošo agregātu atpazīt neizdodas, bet tas aizņem absolūti lielāko samērā mazās telpas daļu. Vienā agregāta pusē tīri lietojams (pēc slīpēšanas un pārlakošanas) novusa galds. Citā galā - 2 pāri kāju šim galdam. Vēl citā - iesūnojusi palodze ar pakārtiem un nāvē izkaltušiem vīteņaugiem.

Atlikusi vēl tikai viena telpa. Telpa ar vientuļo krēslu, kas tukši noraugās gleznā, telpa ar mirušiem printeriem, klaviatūrām, televizoriem, monitoriem un radio aparātiem.

Image

Un kas vēl? Nogurums.
Izšauta kopskaitā vesela filmiņa, krustām šķērsām izadrenalizēti sensori un apstaigāts objekts. Un vēl ir atziņa, ka jānāk vēl. Ar statīvu. Ar filmiņām. Ar ēdienu un dzērienu varbūt. Lai var to darīt vēl - ilgi un ilgāk. Uzņemt jaunus kadrus un atkārtot ne visai izdevušos.

ĻOTI patīkams un galvenais, ka sekmīgs jaunatradums, kurā pavadīju stundas 4. Kad došos nākamreiz? Nezinu. Varbūt nākamajā nednogalē.

Filmiņbildes kā vienmēr - pacietīgi vēlāk.
User avatar
Disfigurator
Site Admin
 
Posts: 3159
Joined: 15 Aug 2010, 15:36
Location: Rīga

Re: Sūnu stacija

Postby traktors » 08 Jun 2015, 09:48

Ja nejaucu objektus - šim ir vairākas reizes garām braukts, tikai izskatījās no ielas puses, ka tiek sargāts, pārāk sakopts vēl..
User avatar
traktors
 
Posts: 1228
Joined: 29 Sep 2011, 17:56

Re: Sūnu stacija

Postby Disfigurator » 08 Jun 2015, 11:27

Izskats ir svarīgs, jā. Un tieši tāpēc, ka izskatās aktīvi sargāts, ir neizvazāts un tīkams. Vai arī Herņejs bija labvēlīgs un trāpīju uz sensoru brīvdienām - šī bilde izskatās aizdomīgi "apdzīvota".

DSC_0195.JPG
Glāze, kura nekrīt vējā un piepildās ar lietus ūdeni?
User avatar
Disfigurator
Site Admin
 
Posts: 3159
Joined: 15 Aug 2010, 15:36
Location: Rīga

Re: Sūnu stacija

Postby Disfigurator » 13 Jun 2015, 17:36

Tad nu pirmā filmiņporcija no divām. Otra vēl laboratorijā dus.

ImageSūnu stacijas gāzmaska

ImagePārklātā kūdra

ImageNejaušs grafiti? // heh, šī bilde trāpīja iekš flickr Explore ^^

2015-08-31, Sūnu stacijas prožektors.jpg
Tev nespīd vairs...


2015-08-32, Sūnu stacijas ķēžāķīši.jpg
...Uz āķa būt.
User avatar
Disfigurator
Site Admin
 
Posts: 3159
Joined: 15 Aug 2010, 15:36
Location: Rīga

Re: Sūnu stacija

Postby Disfigurator » 15 Jun 2015, 13:06

Hmm, kas ir interesanti - jau dienu pēc bradājuma šajā lieliskajā, nervus kutinošiem sensoriem apsēstā objektā, pamanīju, ka ir sajūta. Tāda, kuru var salīdzināt ar uzpīpēšanu pēc brokastīm, piedzerot klāt kafiju. Piesātinājums. Gribas kaut ko citu pafočēt un atpūsties tā teikt. Nekas, gan jau pāries, šo ceturtdien saņemot filmiņu un ieraugot tur win/fail kadrus, kurus uzlabot : D

Bet tā sajūta, jā. Agrāk laikam nejusta.
User avatar
Disfigurator
Site Admin
 
Posts: 3159
Joined: 15 Aug 2010, 15:36
Location: Rīga

Re: Sūnu stacija

Postby Disfigurator » 20 Jun 2015, 16:50

Image
Motorizētais vārsts

Image
Zaļās šuves

2015-09-09, Sūnu stacija.jpg
Augšstāvs


2015-09-11, Sūnu stacijas 755.jpg
7555


2015-09-12, Gore Obsessed.jpg
Gore Obsessed


2015-09-16, 29-32.jpg
Kaķis Nr. 29 / 32
User avatar
Disfigurator
Site Admin
 
Posts: 3159
Joined: 15 Aug 2010, 15:36
Location: Rīga

Re: Sūnu stacija

Postby Disfigurator » 06 Jul 2015, 02:31

Svaigi kā pēc otra apmeklējuma. Šoreiz līdz ar saulrietu un tumsu. Ņemamies tur, fočējam, izgaismojam ar lukturiem un dzīve krietni rit uz priekšu.
Bet tad lejā noklaudz durvis un parādās trīs balsis. Tā kā viena no tām ir sievietes balss, pirmā doma: kolēģi. Un tāpēc neliekamies traucēti. Bet tas tikai līdz nākamajam mirklim, jo man sametas aizdomīgs sievietes balss tembrs. Pārāk veca balss, lai bradātu. Pieklusinu biedrus un klausāmies. Un dzirdam.

Nostrādājusi signalizācija leģendārās, tautā folklorizētās VECENES veidolā un šai līdzi ir, šķiet, menti. Ieraujamies sienās. Neērtā tuvumā parādās lukturu stari un nu jau var saklausīt, kas tiek runāts.

- Redzēju, ka tur augšā kāds staigā. Nebūtu jūs taču tāpat vien traucējusi.
- Protams. Kas šeit ir bijis?
- Ūdens apgāde. Bija daudz labāks ūdens nekā tagad.
- Ā.

Viņu lukturu stari nepieklājīgi pavēršas mūsu virzienā un tie sāk kļūt spilgtāki un koncentrētāki. Skan soļi mūsu virzienā. Nekustos un domāju, ka platā pīzdā ir.

- Paskaties, viss kapars notīts nost no krānu motoriem.
...
- Redzi, tur varētu kāds būt nogūlies un slēpties.
- Jā, es arī tur mēģinātu slēpties, zaglēn!

Pēc šīs pērles kritiena atbalss nomiršanas, trijotne dodas prom. Noklaudz durvis. Bet mēs vēl nekustam - atmiņā joprojām Laboratorijas slēpšanās no apsargiem. Un kā tad - redzu lejā gaismas staru, kas aplaiza flīzētās sienas. Un tikai pēc tam noklaudz durvis vēlreiz. Vairākas minūtes vēlāk.

Pēc minūtēm 10 sākam kustēt arī mēs, izmantojot garām braucošo mašīnu skaņu par trokšņa aizsegu - sperot soli tikai tad, kad garām braucošais auto rada pietiekami lielu troksni, kas maskē materiāla kraukšķēšanu zem kerziem. Bēru maršs ir sprints, salīdzinājumā ar šo pārvietošanās tehniku, toties atmosfēras ziņā - nesalīdzināmi kruta!


Objektu sargā jobana vecene, kas, spriežot pēc viņas stāstītā, bija šeit strādājusi. Labi, ka palikām nemanīti meklētāju slinkuma un objekta nepārzināšanas dēļ. Meklējot tā, neatradīsi arī sūkņu staciju savā mazdārziņā.

Bet Action/Adventure/Stealth gan sanāca prīmā.

DSC_0375.JPG
Stikla blokiem cauri neredzēt


DSC_0090.jpeg
4
User avatar
Disfigurator
Site Admin
 
Posts: 3159
Joined: 15 Aug 2010, 15:36
Location: Rīga

Re: Sūnu stacija

Postby telefontubbie » 06 Jul 2015, 09:56

Labs! Jā, vecenes ir otrās šķiras signalizācija. Kaut kādos pāķos bradājot 10kārtīgi jāraugās apkārt, vai tur nav kāda vecene, vai kāds citas mājas aizkars nav glūnīgi pavilkts..
User avatar
telefontubbie
 
Posts: 2271
Joined: 18 Aug 2010, 10:53
Location: Ogre - Rīga

Re: Sūnu stacija

Postby traktors » 06 Jul 2015, 16:29

Nez,
es vēl tajos jaunības gados, kad bridu.. gāju ar tīru sirdi, laužņa nav līdzi, tikai statīvs un fotčiks - sliktākajā gadījumā atrunājos ar mākslu...

un noklusēsim faktu, ka esmu tapis ieslēgts uz jumta :D tas bija jautri.. centās man satelītšķīvju galvu zagšanu piešūt :D
User avatar
traktors
 
Posts: 1228
Joined: 29 Sep 2011, 17:56

Re: Sūnu stacija

Postby Disfigurator » 06 Jul 2015, 16:46

Sirds ta tīra, jo pamatdzinulis urbexam šo indivīdu vidū ir foto. Bet tāpat - ja pieķers, nekad nevar zināt, vai ķērājiem nav kaut kādas vidusskolā nepiepildītas atriebības alkas, kas slēpjas zem apsarga džempera. Un tāpat nekad nevar zināt tīri cilvēciskos faktorus - kas būtu, ja tu, pēkšņi parādītos, pārsteidzot apsargu tumsā - vai zin nebūtu overreact un bladāc - teizeris vai lode vēderā :D
Nemaz nerunājot par pāragri pārtrauktu bradājumu ar radušos skaidrošanos apsargu kantorī/mentenē tā vietā, lai šo laiku aizpildītu ar šī hobija manifestēšanu objektā.

Un beigu galā jā, skuju tu vari pierādīt, ka neesi paņēmis to aitemu, kura potenciālo iztrūkumu grib tev piekabināt tīri tāpēc, ka esi pieķerts tur slapstamies.

Neejam jau skaidrot visiem tumsoņām terminu vārdnīcu un bradāšanas ētiku/psiholoģiju, bet gan bradāt, ostīt mitrumu un fočēt šitu. Šo visu parasti skaidrojam, kad mēģinam sarunāt legālu pastaigu, kad nelegālā ir vai nu neiespējama, nepraktiska, vai nule kā izgāzusies.

Un daudz jēdzīgāk ir, ja rezultātā psihā tante no kaimiņu bļa būdas izrādās ir nogļučījusi, nevis taisnību teikusi un bēdīgi bridēji tiek eskortēti, tantei stāvot koridorā ar atņirgtiem zobiem tizlā smaidā. Jo vairāk tantēm gļučī, jo jēdzīgāk bridējs var izbradāties. Un uz gļuku pamata īsti nav jēgas pastiprināt objekta cenzūru.

Līdz ar to - slēpties un turpināt bridēkli it iz.
User avatar
Disfigurator
Site Admin
 
Posts: 3159
Joined: 15 Aug 2010, 15:36
Location: Rīga

Next

Return to Industrija

Who is online

Users browsing this forum: No registered users and 1 guest