Mirumirs

Atvērtas sarunas par pamestām rūpnīcām un citām inženiertehniskām būvēm.

Mirumirs

Postby Disfigurator » 16 Feb 2015, 14:09

Saulei ir tieksme pārsvarā spīdēt darba dienās, kad cilvēks to īsti nevar novērtēt. Vai nedrīkst. Taču šodien sanāca, ka tā spīd. Svētdienā, ko uzreiz bridu izbaudīt. Sagatavoju fotosomu, kurā iekšā tradicionālais aprīkojums:

    - Kamera – Olympus OM-1 (+ Agfa CT Precisa 100 filmiņa) ar 3 lēcām: Vivitar f2.8 28mm, Zuiko f1.8 50mm un Vivitar f4 80-200 Zoom, un to kopšanas līdzekļi – slotiņas, pūslis un mikrošķiedras lupatiņa;
    - Led Lenser T7 lukturītis ar pilnībā pielādētiem Eneloop AAA akumaltoriem + rezerves sārma baterijām hermētiskā trauciņā, kas, kur gadījies, kru ne, ir filmiņas trauciņš;
    - Roku sildāmais termoforiņš uz sāļu bāzes, kas aktivējams ar metāla klikšķi superatdzesētā šķīdumā - panesās kristalizācija, kas izdala siltumu;
    - Divas ekrānbakstāmās pildspalvas. Nez, kāpēc divas un kāpēc vispār ir līdzi, jo blociņa nav. Varbūt var kādu nobakstīt un aprakstīt līdz nāvei?

Sen biju gaidījis, kad pēc ilgākas pauzes varēšu kārtīgāk palietot šo niecīgo inventāru, tāpēc, daudz nedomādams, metos uz velo virsū un aiziet – kur karte rāda. Tā rāda gājēju maršrutu, kurus dēvēju par interesantākiem. Prom no asfalta, pa zemes ceļu. Nekaisītu. Apledojušu. Saulē gailošu. Nē, nevis apledojušu, bet būvētu no tīra ledus!
Krizdams un šļūkdams sasniedzu pirmo interesanto objektiņu, kas ir apmēram pusceļā un nolemju, ka būda jānofočē arī ar filmiņu. Domāts, darīts – velku ārā kameru un knipsēju nost šo ainu, kur estētiski apdrupušās silikātķieģeļu kolonnas kontrastē ar saules apspīdētu zemes rakuma brūnumu un sniega zilbaltumu. Pierakstu mobilajā to, ka ekspozīcija, spriežot pēc analogā eksponometra ar bultiņu, bija +2EV - lai izlīdzinātu sniega atstarotos melus eksponometram. Nolemju uzbliezt arī 0EV kadru tīri, lai nofočētu gaismas - varbūt uz diaprojektora būs izteiksmīgāk. Velku filmiņu ar tam paredzēto sviru kameras labajā pusē, bet nevelkas! Zobratu mehānisms nedod svirai kustēties. Cauri i.
Nebiju pievērsis uzmanību kadru skaitītājam un nu – saulainā dienā šis vienīgais kadrs ir izšķiests. Savukārt uzmanību kadru skaitītājam nepievērsu tā iemesla dēļ, ka filmiņas sākumā nodarbojos ar dubultekspozīcijas muļķībām, kas, protams, nojauca visu kadru skaitītāju par vairākiem kadriem uz priekšu.
Nu neko – telefons pielādēts, Inquisition skan, fočēt ar mobilo var. Turpinu ceļu, kuru man sarkastiskajā manierē vēl Laimīgu. Sarkastiskā, jo tūdaļ aiz laba vēlējuma sākas ļoti izdangāts un dubļains zemes ceļš.

Mazliet vēlāk jau esmu sasniedzis objektu. Tā pievedceļš cenzēts ar 2 uzbērumiem.

Paveras saules pieliets lauks ar uzbērumiem, kuru klāj ar velo(!) braucama sērsna. Pretim smaidu no lūpām izvilina 2 agregāti, kas tepat reiz lietoti materiāla savākšanai un transportēšanai. Palielā izmēra smagā tehnika ar kausu veido gluži tādu kā bezgala aicinošu ieejas arku kompleksā.
Pa kreisi stāv cits verķis, kas arī pārvietojas uz kāpurķēdes ar platām lāpstām (pareizs termins?), kas tur ir tāpēc, lai traktoriņš neiegrimtu vācamajā materiālā. Abi stāv tur ar tādu teiksmainību, kāda var piemist tikai muzeja eksponātiem.

Image

Aiz traktoriņiem un uzbērumu kalniem spīd veca ēka ar uzrakstu Миру - Мир. Tās pakājē rotājas šaursliežu dzelzceļš ar mazu sastāviņu uz tā. Tā laikam ir otrā reize, kad redzu šaursliežu dzelzceļu (izdevās izrunāt bez mežģa?) dabā. Nē, pirmā, jo Bērnu dzelzceļu sen vairs nerotā sliedes.

Image

Kad apkārtne safočēta ar mobilo, nāsīs velkot knapi samanāmo materiāla un ziemas smaržu, mērķtiecīgi dodos Mirumir ēkas virzienā, spītējot diezgan nīstam izaugumam uz tās fasādes. IR kamera. Bet, tā kā vārti ir vaļā un tie pat ir ieauguši zemē, dodos mazliet iebāzt tajā savu degunu. Par deguniem runājot – man stāstīja gadījumu, kad reiz čalītis kaut kāds bija skatījies pa žoga šķirbu kaut kādā teritorijā un suns to bija nokampis. Nebāz degunu citu darīšanās, jāsecina. Bet, ignorējot šo viedo atziņu, turpināju mazliet ceļu ēkā - līdz brīdim, kad ieraudzīju vēl vienu nīstu izaugumu uz interjera sienām – kaut kāds sensors arī te ir, ar oranži spīdīgu aci vai ausi. No šīs pašas vietas secinu, ka materiāla ieguve joprojām notiek – smuki balti, moderni maisiņi sakrauti pie saules karsētiem logiem. Smuki, bļa, bet filmiņas nav.

Cērtos riņķī un lecu uz velo. Aiz vāji cenzējošām zīmēm spīd maziņš ēku pudurītis, kuru virzienā arī dodos. Pa labu roku tāda kā garāžiņa ar izdauzītām sienām. Pa reisi – ēka uz paceltiem pamatiem, kuras durvis ar zīmēm vēsta nepatiku pret bridēju un dajebkādu citu nepiederīgo. Savukārt man pretim – lielākā no ēkām. Starp tām ir labi iemītas taciņas, taču tas, kas pārsteidz, ir šķietamais pudurīša neskartums par spīti tām taciņām. Mazliet savādi. Sevišķi to attiecinu uz ēciņu pa labi, kurā atrodams ne viens vien laboratorijai piedienīgs stikla verķis oriģinālā iepakojumā.

Image Image

Lielo ēku cenzē diezgan masīvas durvis ar Shibito līmeņa līdzekli pret to atvēršanu. Atrisinot šo atvēršanas puzli, priekšā paveras interjers, kurš atgādina mazās Slokas ēkas, mmm. Turklāt esmu trāpījis izcilā laikā – Saule spīd no pareizā leņķa, uz nolupušajām sienām metot putekļiem krāsoto logu rūšu gaismu taisni zem citiem logiem – tīrā bauda uzlūkot šo daili! Kad esmu apostījis ēkā nostāvējušos gaisu, iedomājos ievilkt tajā velo, aiz sevis aizdarot šīs lielās, bet pārsteidzoši viegli kustināmās durvis, lai lieki neatšālētu pamesto gaisu un neafišētu savu klātbūtni leģitīmām un neleģitīmām personām.
Kad tas bija darīts, aiz lielās telpas, kuras grīdā ir komunikāciju tunelīši, atklājās vēl viena tāda paša, ja ne mazliet lielāka izmēra telpa ar tādiem pašiem tunelīšiem gridā. Un šķiet, ka šeit atskārstu – tieši šie ir tie, kas atgādina VSCPF. Abās telpās viss noplēsts līdz betonam, kas nepārsteidz, jo neko citu neesmu gaidījis. Bet tas nebūt neliedz man traucēt baudīt pamestības daili, jo neba tikai priekšmetos slēpjas urbex gars. Pati ēka arīdzan ir teicams teicējs.
Spriežot pēc šīm pāris telpām, secinu, ka neko tādu diži interesantu un par ēku liecinošu gan jau neuziešu, taču, gaitenī nogriežoties pirmajās durvīs pa labi, ieeju telpā, kuras vienu tās sienu rotā 1985. gada instrukcija, bet citu – stikla caurulīšu un tvertnīšu uzparikte, kas atgādina redzētos elementus/modelīsus Laboratorijā. Uzpariktes izmēri – kaut kas uz 40x40cm. Laborantiem adresētā instrukcija vēsta, ka šis ir Skābekļa cehs. „Nopietni”, nodomāju. Prātā nāk strauja oksidēšanās, kuru parasti pavada liesma. Un strauji oksidēties nav manā šodienas plānā. Iepriecināts par šo atradumu, fočēju to, cik nu ar mobilo to ir iespējams fočēt. Pie sevis prātoju par šīs uzpariktes mērķi un tās veicamo uzdevumu. Saražotā skābekļa kvalitātes kontroles agregāts? Bagātinātājs un maisītājs, kas skābeklim pievieno citu labumiņu? Varbūt instrukcijā ir kas minēts par blakus esošo brīnumu? Jā, ir gan! Te minēts, ka šī varētu būt „Кислородная установка”, kas krievu valodu protošajiem liecina, to, ka tas ne sūda neko neliecina par šo uzparikti. Subjektīvi jēdzīgākā šķiet ideja par kvalitātes kontroli.

Image

Interesanti.

Skābekļa cehs. Ar skābekļa ietaisēm. Reiz te vandījās laboranti speciālā darba apģērbā (gan jau, ka balti uzsvārči bija to sastāvā) un spaidīja kompresoru podziņas, un tamlīdzīgi tēloja svarīgus vīrus. Vai netēloja un tiešām tādi bija. Bet ēkas dibengalā ir kaut kas, kas uz pirmo skatienu īsti neiet kopā ar šo sterilumu. Saunas telpas. Ar uzsprāgušu(?) boileri un pamatīgām rūsas/organisko vielu nogulsnēm uz flīzētajām sienām - atgādina Rīgas alus pagrabu un Laboratorijas piedāvātos traipus uz flīzēm. Pētot šīs elegantās nogulsnes un alkoholiķa cienīgo santehnikas darbu izpildījumu, piebrauc kaut kāds transportlīdzeklis. Izslēdzu Inquisition un saausos, cik varu, par spīti tam, ka ausīties vēl joprojām traucē džinkstēšana pēc šo kolumbiešu koncerta Nabaklabā, pēc kura galvā skan hipnotiski repetetīvā lirika dēmoniskas kokvardes izpildījumā: „Satan lives”...
Daždesmit klusu soļu uz skaņas avota pusi un ar vienu aci palūru, ka tas ir kaut kāds balts busiņš. Marķējumu neredzu. Značit nav kaut kādi apsargi. Kaut kur pavisam blakus sāk riet suns. Bļa. Nu nekas, gaidu, kad sunim pāries suņa, busiņam busiņa, bet tā braucējiem – cilvēku darīšanas, tajā laikā klusiņām apzinot atlikušo ēkas porciju, fočējot, kas tikai bridējam var šķist fočējams.

Pēc tam turpinu ceļu pa šaursliežu dzelzceļu („In the name of Satan, Lucifer and Baal” – skan galvā – tā pati lirika, kas rotā manu krekliņu, bļa.), fočējot dzelzceļa sastāvu un vēl šo-to, pie sevis raizējoties par to, ka tieši tagad, tieši šodien bija jābeidzas filmiņai. Un līdzi jānebūt vēl vienai, kā tam vajadzētu būt normālā valstī.
Strauji satumst.
Aiz mežiņa, kreisajā dzelzceļa alejas pusē, parādās ugunsgrēks. Rietošā padebess starp kokiem izdala tik sarkanu gaismu, ka salīdzināt to var tikai un vienīgi ar uguni. Vai asinīm. Vai degošām asinīm. Laiks sagatavot lukturīti ērtākai pieejai – iebāžu to labās puses pakaļas kabatā un ļaujos, lai sārtā dzīvības padebess vēl izgaismo mani tālāk pa ledus celiņu – virzienā uz kūdras sūnāksli, kur arī tiek iegūts šis mītiskais „Materiāls”.
No šaursliežu (xexexe) dzelzceļa atzarojas taciņa, kas caur grāvīti ar tiltiņu ved uz kūdras ieguves vietu. Zem tiltiņa tek rāviņa, kas vasarā noteikti eleganti smiržo. Ar velo nosteberēju grāvīša lejasdaļā, un tad viens turpinu ceļu uz kūdras sūnāklsi. Priekšā paveras sarkanas gaismas pieliets plašums ar dekorācijām – dažām spožākajām zvaigznītēm, elektrolīniju siluetiem uz sarkanā, un no fona ārā lienošo Pilsētas infrastruktūru. Kūp skurstenītis, kura pakājē sabērtas elektriskās zvaigznītes. Spēks. Šeit tik statīvu, 80-200 objektīvu un filmiņas. Daudz filmiņu.
Atceļš pa to pašu grāvīti. Apledojušo, protams. Velo mētājas nolikts uz šīs pārejas, kas ir tiltiņš. Jādabū augšā. Pirmais mēģinājums noslēdzas ar notikumu, kuru noteikti neraksturosi ar vārdu „graciozs”. Krītu piruetē atmuguriski uz dirsas - tieši uz tā vaiga, kur tusē lukturis. Un tieši uz, bļa, luktura, sajūtot tā nesto svētlaimi, kāda ir tikai tad, kad sirsnīgi dabū pa muskuli jeb „stīvo”. Sekundes simtdaļu vēlāk no aizmugures noraujos ar velo riepu pa pakausi. Lokos uz zemes smieklos un gānos uz dēmoniem Jebālu un Zaebālu. Pēc kādām 20 sekundēm sekmīgi mēģinu otru reizi, apcerot faktu – kājās ir Dāņu armijas zābaki un to zole ir tik slidena, it kā Dānija savu mūžu ziemu nebūtu redzējusi.
Tālākais ceļš ved vēl gar dažām kūdras ieguves vietām un arī gar dažiem cilvēkiem. Pa izcili ledainu ceļu. Dažbrīd šis ledus bija tik gluds un lieliski slidens, ka, sadzirdot riepu čurkstēšanu ir skaidrs, ka kritiens ir tikai sīkas stūrēšanas kustības galā, kurš pienāca vairākkārt – allaž smieklu pavadīts.
Lēnām uz ceļa parādās arvien vairāk dzīvības. Cilvēki. He, tik tiešām šī ledus aleja, kura dekorējusi manu estētisko labo vaigu un arī ceļgalus, ir jau cauri? Uz to pusi arī bija – celiņš pēc kāda kilometra izlīda sen zināmā un pārāk apdzīvotā vietā, kuras galā, saulrieta izskaņā, izcili estētiski rotājās augstsprieguma elektrolīnijas. Un jā, bļa, nav filmiņas. Jāfočē ar mobilo... Kad galapunkts bija safočēts, griezu riņķī, cenzdamies nenolikties uz dzīvā, riepas čurkstinošā ledus - šoreiz daudz, daudz sekmīgāk. Atpakaļ prom no civilizācijas - ledus aukstajā Tumsā, spīdot gaismiņai un skanot jau citam Inquisition albumam no Silent Hill manierē pie krūtīm piestiprinātā mobilā.

Image

Ceļa vidusdaļā sanāca arī tīri jaudīgi nobīties:
Minos, priekšā tumsa. Redzams vien spīdīgs ledus, kas atstaro debesi, kura lēnām zilo nomaina pret krāsaini punktoto melno. Un tad, bļa, meža vidū, labajā pusē pēkšņi kaut kas jaudīgi skrien un ieveļas ūdenī. FAAAAK!

Bebrs vai cits neradījums? Nez, bet izbraucienam tas piešķīra papildus bonusu un nu ir skaidrs – šis ir varbūt mīļākais velo maršruts šobrīd. Izcila apkārtne, izcils gaiss, tumsa un slidens ceļš.

Starp citu, briduma laikā mēģinot griezt klusāk mūziku, sanāca pārītis savdabīgi dzīvelīgu kadru:
Image Image


Lieliski pavadīta svētdiena. Jāatkārto. Ar filmiņu. Nē, labāk divām. Vai trim. To var! Bet, vai tādu pašu vai labāku saulrietu var?

Image

Image

Image

Image

Image

Image
User avatar
Disfigurator
Site Admin
 
Posts: 3231
Joined: 15 Aug 2010, 15:36
Location: Rīga

Re: Mirumirs

Postby telefontubbie » 16 Feb 2015, 15:32

"smaržaini elegants" raksts! Velo + UE = dubultprieks :) !
Latgalē purvi ir "pūri" , sēlijā "pori", cits ir "sūnākslis"..
http://neogeo.lv/?p=15574
User avatar
telefontubbie
 
Posts: 2325
Joined: 18 Aug 2010, 10:53
Location: Ogre - Rīga

Re: Mirumirs

Postby Disfigurator » 16 Feb 2015, 15:53

Sūnākslis skan iekļaujami vārdu krājumā :D
User avatar
Disfigurator
Site Admin
 
Posts: 3231
Joined: 15 Aug 2010, 15:36
Location: Rīga

Re: Mirumirs

Postby Disfigurator » 19 Feb 2015, 02:19

Šovakar izbraucu otru reizi maršrutu. Pa ceļam reizes piecas nodomāju, ka slidas, ne velo vajadzēja. Atkusnis, uz ledus ūdens. Ceļš vairāk pagāja sānslīdē un smieklos, nevis mērķtiecīgi taisni.
Skanēja Inquisition atkal.

Bet tad vēlāk uzliku Kaidanovsky albumu, ar kuru šodien iepazīstināja Mika. Stalker bez gala un malas. Un tieši, kad slīdēju garām fabrikai, skanēja Mirages, kurā tiek nolasīts dzejolītis.

Un vēlāk, dziesmai izskanot, tajā pamanās skanēt dzelceļš - no filmas. Un kā reiz man tālumā dunēja vilciens. Abi kopā radīja vienreizēju iegremdēšanos mazliet miglainajā atmosfērā.

Dažas dziesmas vēlāk ir noise elementi, kas lieliski saskanētu ar augstsprieguma līnijām mitrajā gaisā.

Gards baudījums, kas ledus dēļ izvērtās par reizes 3 ilgāku. Super.
User avatar
Disfigurator
Site Admin
 
Posts: 3231
Joined: 15 Aug 2010, 15:36
Location: Rīga

Re: Mirumirs

Postby telefontubbie » 13 Apr 2015, 00:48

Šaursliežu dzelzceļi kūdras raktuvēs forša lieta. Nesen biju Zilākalna apkārtnē, tur tas dzelzceļš krustojās vairākās līnijās, atmosfērīgi.
User avatar
telefontubbie
 
Posts: 2325
Joined: 18 Aug 2010, 10:53
Location: Ogre - Rīga

Re: Mirumirs

Postby Disfigurator » 30 May 2015, 21:11

Image
Skudrai iesprūda kāja. Nofočēju un atbrīvoju.

Pabiju vēlreiz ar domu nofočēt kaut ko no saulaini zaļojošās dabas mijiedarbības ar drūpošo betonu un dzeltējošo stiklu. Šo-to nofočēju ar. Tikai saules vietā lietu atrāvos :D
User avatar
Disfigurator
Site Admin
 
Posts: 3231
Joined: 15 Aug 2010, 15:36
Location: Rīga

Re: Mirumirs

Postby telefontubbie » 31 May 2015, 08:56

Kad līst, mazāks risks objektā satikt citu tautu, jo salīt nevienam īsti nepatīk (nu ja cilvēks ir saģērbies viscaur himzā, tad gan viens pīpis). :D
User avatar
telefontubbie
 
Posts: 2325
Joined: 18 Aug 2010, 10:53
Location: Ogre - Rīga

Re: Mirumirs

Postby darznieks » 31 May 2015, 17:57

telefontubbie wrote: ja cilvēks ir saģērbies viscaur himzā, tad gan viens pīpis. :D

Nē, tad tas cilvēks ir Mitrene [nunu]
User avatar
darznieks
Galvenais sviestnieks
 
Posts: 1458
Joined: 17 Aug 2010, 12:52

Re: Mirumirs

Postby Disfigurator » 01 Jun 2015, 01:27

Pončo. Jāsāk vairāk lietot pončo. Jāiekļauj foto somā kā neatņemamu tās iemītnieku.
User avatar
Disfigurator
Site Admin
 
Posts: 3231
Joined: 15 Aug 2010, 15:36
Location: Rīga

Re: Mirumirs

Postby LenorAD » 01 Jun 2015, 02:09

Disfigurator wrote:Pončo.

Viss, kas man nāk prātā ir
CILVĒKS.
TELTS.
VESTE.
Image
Jo var!
User avatar
LenorAD
Grammatik Macht Frei
 
Posts: 1965
Joined: 15 Aug 2010, 18:26
Location: Rust in peace

Next

Return to Industrija

Who is online

Users browsing this forum: No registered users and 1 guest