Post-Apo

UE:2009

November 24th, 2013

Turpinājums atskatam uz pagājušo gadu godību: 2 / 5

Maxima 21.11.2013.

November 22nd, 2013

Biju ciemos pie dažiem bradātājiem un slinki bakstījos pa kompi, kad piezvanīja vecāki un interesējās vai man viss kārtībā un vai es nedzīvojot kaut kur Zolitūdes tuvumā. Tur esot iebrucis lielveikala jumts diezgan lielā platībā un esot arī daudz cietušo. Sarunu beidzot pamanīju īsziņu kas vēstīja, ka jādodas palīgā uz Priedaines 20. Sūtītājs – manas rotas komandieris. Pēc desmit minūtēm bijām ceļā. Tuvojoties negadījuma vietai redzējām vairākas glābšanas dienestu automašīnas, bet pie pirmā apķēdējuma posteņa mums tieši deguna galā aiztraucās militārās policijas auto ar bākugunīm un aiz tās – zaļa kravas automašīna pilna ar zemessargiem. Nolikām auto guļamrajonā un steidzāmies uz notikuma vietu.

Šādā brīdī dabiski, ka neviens neskrien uz mājām pēc formastērpa, tomēr laimējās, ka nejauši biju paņēmis līdzi apliecību, tāpēc apķēdējuma punktā policists tikai parādīja virzienu, kur jāsavācoties zemessargiem. Ceļā satiku zemessargu no sava bataljona, kurš lika paņemt ķiveres un pievienoties pārējiem pie veikala ieejas un brīdi vēlāk arī diezgan daudzus mūsējos kopā ar policistiem nodrošinot apķēdējumu.

Dabūjām ķiveres un sameklējām ieeju. Keramzīta ķieģeļu kaudzes un stikla lauskas bija izmētātas ap veikalu. Tas arī viss, kas liecināja, ka tam kādreiz bijušas ārējās sienas. Ēkas vidū bija redzams diezgan liels iegruvums, visapkārt daudz dažādas speciālās tehnikas un neskaitāmi daudz ugunsdzēsēju, policistu, mediķu, karavīru un zemessargu.

Katrai ~15 cilvēku grupai bija savs metrus piecus plats sektos, kas jāatīra lai iekļūtu veikalā. Brīdī, kad ieradāmies mēs, kāds nokliedza, ka vajag lukturīšus un mēs abi un vēl pāris cilvēki kam bija lukturīši, sākām pārbaudīt betona un keramzīta drupas lai pārliecinātos vai apakšā nav cilvēku. Ātri bet rūpīgi pārbaudījuši visus caurumus un plaisas atkāpāmies un traktors daļu nogruvuma pārvietoja, attīrot pieeju iekštelpām. Visā sienas garumā priekšā bija veikala plaukti, kurus izjaucām un atstūmām malā. Tika doti norādījumi atbrīvot eju lai veikalā varētu iebraukt tehnika un mēs sākām izjaukt plauktus veikala iekšpusē. Interesanti, ka no ārsienām un logiem nekas daudz nebija palicis, bet plaukti un preces tajos nebija cietuši vispār. Eja bija jaizveido reizes trīs platāka, tāpēc lielās kaudzēs tika sagāztas rotaļlietas un sporta inventārs, kam pa virsu sametām izjauktos plauktus. Plaukti jaucās ārā vienkārši un bez jebkādas skrūvēšanas, kas ļoi atviegloja darbu. Aizlidinot pāri kaudzei plauktu ar leļļu kastēm pieķēru sevi pie dīvainas sajūtas. Man nekad vēl nebija gadījies apzināti iznīcināt tik daudz materiālo vērtību. Mana konservacionista daba iebilda pret šādu reiz izgatavotu un vēl nekad nelietotu lietu iznīcināšanu, bet jau pēc mirkļa atcerējos par cilvēkiem, kas droši vien iesprostoti kaut kur zem nogruvuma un kopā ar kādu zemessargu divatā aiznesām un kaktā ielidinājām nākošo plauktu ar visu tā saturu.
Lasīt vairāk »

UE:2008

November 16th, 2013

Līdz ~2009. gadam bradājumu fotofiksācijai manā rīcībā bija tikai Nokia 6630. Šis laiks sakrīt arī ar bradāšanas intensīvāko periodu līdz šim. Tā kā 2013. gads tuvojas savam noslēgumam, izdomāju izdarīt līdz šim nedarīto: attiecīgo periodu bradājumbižu “best-off” slīdrādes. Sāksim ar 2008. gadu. Līdz gada beigām būs attiecīgi par 2009., 2010.-2011, 2102. un 2013. gadu. NB: šīm bildēm ir vairāk vēsturiska, nevis mākslinieciska vērtība. Toreiz tika fočēts dokumentālam priekam, šodien – mākslinieciskam.
1 / 5

Komentāri?
Tos, lūdzu, šeit: http://www.post-apo.lv/forums/viewtopic.php?f=45&t=773

Mēs ar Ne_viens atgriezāmies centrā pēc kāpiena skurstenī, bet sms signāls jau “iezvanīja” nākamo bradājumu. Jenots ierosināja apsatīt kādu sarakstā neesošu patvertni, bet mēs piedāvājām pabradāt tur pat tuvumā esošajā Grindexā. Pēc neilga laika piezvanīja Civiliedzīvotājs ar piedāvājumu bradāt un uzzinājis mūsu nodomu pievienojās bradājumam.

Grindex manā atmiņā saglabājies kā mierīgs objekts ar čakarīgu iekļūšanu. Jārāpjas pari dzeloņstieplēm, tāpēc vajadzīgi cimdi un protams, lukturis.

Lai iekļūtu objektā, no sākuma jāpārkāpj un jāizlien cauri no armatūras stieņiem metinātai sētai uz Bomāru pils pagalmu. Šajā kāpienā paspēju samežģīt roku un kāju tā, ka šķita, ka varbūt nemaz nevarēšu turpināt bradājumu. Aizklibojis tomēr līdz iekļūšanas punktam rādīju pārējiem kur un kā kāpām pēdējā reizē ar Disfigurātoru un Logiku. Sāku pirmais kāpt augšā. Zem kājām drupa ķieģeļi un žoga metāla daļa bija daudz sliktākā stāvoklī nekā iepriekš, bet dzeloņstieples – tik pat viesmīlīgas kā vienmēr. Ādas cimdiem sarūsējušas dzeloņstieples cauri neduras, bet spēja rāviena gadījumā, piemēram krītot, tās varētu izdurties cauri, tāpēc iekārtoju rokas tā, lai iekaroties justu pēc iespējas mazāk dzelkšņu. Traucēja arī efeja vai apinis, ar ko bija noaudzis viss žogs. Tā aizliegtajā pusē vispār bija dzungļi, trūka vienīgi begemotu un maugļu. Nokāpjot, labojums, nokrītot no žoga augšas un dzeloņstieplēm kā par brīnumu atraujot vaļā vienīgi jakas aizdari, nokļuvu nokaltušu žagaru un vīteņaugu biežņā. Atbrīvodams vietu nokāpšanai konstatēju, ka nokaltušie zari šeit salikti tīšām un priecājos par rudenīgo lietu un vēju, kas labi maskēja iekļūšanu.  
Lasīt vairāk »

Laboratorija bildēs

September 15th, 2013

Tēma forumā: Laboratory [John:Ada:Mole]

Rīgas miesnieks

September 4th, 2013

Bradājums notika tālajā 2002. gada septembrī laikā, kad es biju apmeties uz dzīvi Brasā, rūpnīcas „Kompresors” medpunktā, ginekologa kabinetā (tīri laba adrese sanāk). Turpat medpunkta telpās atradās arī vieta, kuru par darbavietu nosaukt grūti, bet darba process tomēr tika imitēts – mataino, panku un skinu (laba kompānija) darbinātā mēbeļu restaurācijas darbnīca „Kokvarde”. Apkārt dzelzceļi un industriālas teritorijas, protams, ka sanāca arī šur tur pabradāt.

Dzelzceļa sliedes ir rūpnīcu magnēts, vai arī otrādi. Lai kā arī būtu, ejot gar sliedēm var redzēt daudz un dažādus objektus, pasapņot par dažiem, kuros iekļūt neizdosies un ierakstīt bradājumu plānā tādus, kuri izskatās pamesti, interesanti un teorētiski pieejami.
Vienā no tādām pastaigām gar sliedēm mūs uzrunāja padrupis žogs un korpusi aiz tā. Uzrunāja tik uzstājīgi, ka nekas cits neatlika, kā pastaigu transformēt par bradājumu un kāpt, rāpot, līst, šļūkt, lēkt un krist, lai galu galā tiktu iekšā Rīgas miesnieka vecajā daļā.
Sākumā bija jātiek uz siltumtrases, kura stiepās kādu metru no paneļu žoga, sekoja pastaiga pa trasi, lai atrastu vietu, kurā dzeloņdrātis, kuras vēl joprojām braši un dzēlīgi stiepās pa žoga augšu, būtu mazāk traumējošas. Visai veiksmīgi izrādījās, ka šāda vieta ir tieši pie sarga tornīša. Viens pēc otra lēcām no siltumtrases uz žogu, un, cenšoties no tā nenokrist, aizvirzījāmies līdz sardzes tornītim. Tad atkal lēciens un bijām uz torņa platformas, no kuras pa metāla konstrukcijām, sekojot gravitācijas spēkiem, nonācām atpakaļ zemes līmenī. Zemes līmenis tas pats, kas parasti, tikai ar to atšķirību, ka esam žoga otrā pusē.
Lielos, četrus stāvus augstos korpusus atstājam vēlākam laikam, sākumā virzījāmies pāri atklātam laukumam uz tādu kā administratīvās ēkas pusi. Mūs sagaidīja apgāzti rakstāmgaldi, parastā draza un, kā jau kantorī, papīru kalni, neredzētas veidlapas, kuru ailes šoreiz bija veltītas gaļīgiem jautājumiem.
Sekoja gājiens caur garāžām, kaut kādiem pussagruvušiem šķūnīšiem, gar pāris aizslēgtiem angāriem, līdz nonācām šaurā ieliņā starp abiem lielajiem korpusiem.
Piedrazota eja, kura mūs aplaimoja ar kādu ļoti interesantu atradumu.
Daļēji aprūsējusi, daļēji nerūsošā tērauda daļas spīdinādama, te gozējās industriāla gaļasmašīna, kuras asmeņus uzlūkojot, mūsu acis cieņpilni iepletās. Apskatot atveri, pa kuru tika padota gaļa, secinājām, ka bradātājs ar visu somu tur iet cauri neaizķeroties. Kāds sāka rēķināt, cik bradātājus sekundē šāda mašīna spētu pārvērst maltajā gaļā, bet, tā kā trūka izejas datu, tad šie aprēķini nevainagojās ar autoritatīvu rezultātu.
Lasīt vairāk »

Bradātāja ceļā nereti gadās noslēgtas durvis. Pirms gadiem vai desmitiem gadu kāds tās ar nolūku aizslēdzis vai nobloķējis lai pasargātu kaut ko no cilvēkiem vai cilvēkus no kaut kā, bet laikam ejot durvju nozīme zudusi un nereti zuduši arī sargājamie priekšmeti. Bradātājam  šādas durvis jāprot atvērt vai apiet, jo pa laikam aiz tādām gadās kaut kas ļoti interesants un mūsu laikam neparasts.

 

Šīs durvis bija tieši tādas: pelēka metāla durtiņas ar augstumu divas reizes lielāku par platumu, pelēkas, bez rokturiem vai atslēgu caurumiem. Pēdējo trūkums, kāpņu trūkums šahtā un tuneļa atzara izmēri skaidri liecināja, ka cilvēkiem šeit parādīties paredzēts tikai no otras puses. Tas savukārt nozīmēja, ka durvis nav paredzētas atvēršanai no šīs puses, nevis ir paredzētas iekļūt gribētāju šķirošanai un tur ir liela atšķirība.

Kamēr es pētīju durvis, klāt bija arī KK. Viena galva labi, divas – nesmuki. Bet funkcionāli. Liekot galvas kopā atcerējāmies, ka šādas durvis esam jau redzējuši, bet tās vietas vārdu skaļi neviens vairs neizrunā un šobrīd, 2013tajā tas tik un tā bija sen un vairs nav patiesība. Par durvīm bija zināms, ka tādām vispār nav slēdzenes, bet ir eņģes un kreisajā un labajā pusē pa divām stiprinājumu vietām, kur tās tiek pieskrūvētas. Un vēl – šādas durvis parasti izmanto ventilācijas sistēmās.

Ar durvīm tā mēdz būt, ka desmit cilvēki pabaksta un ir pārliecināti ka tās ciet, un atmet ar roku, bet vienpadsmitais vai nu uzspiež stingrāk vai paprasa sētniecei atslēgu un top atalgots. Es uzspiedu stingrāk, bet nekas nenotika. Tad atcerējos, ka tāds izstīdzējis jaunēklis kā es nereti ir par vārgu lai būtu par padomju ražojuma durvju operatoru, tāpēc ar kājām atspiedos pret sienu un ar muguru pret durvīm, un tās padevās par pāris centimetriem.  
Lasīt vairāk »

Reizēm satiekot cilvēku jau no pirmajām pārmītajām frāzēm saproti, ka viņš ir sakarīgs – lādzīgs, prātīgs, tāds, uz kuru var paļauties un mazliet traks – tieši tāds, kādam jābūt bradātājam, lai ar viņu kopā dotos uz pašu… Rīgas metro.

Maza atkāpe: netā klejoja bilde artuneli, kura griestus balstīja ne pārāk masīvas kolonnas. Pelēkbrūnas betona sienas pazuda tumsā. Zibspuldzes gaismā nevarēja saskatīt tuneļa beigas, priekšplānā bija liela diametra gofrētā skārda caurule. Krievu digeri stāstīja, ka šī esot bilde no metro tuneļa, bet man šķita savādi, ka abu ar kolonnām atdalīto duneļa pušu augstums bija krietni lielāks par platumu – neracionāli metro tunelim. Šādu tuneļu augstums un platums gandrīz vienmēr ir ļoti līdzīgi, turklāt ja pa katru tuneļa pusi varētu izbraukt metro vagons, tad gofrētajai caurulei būtu jābūt vienkārši milzīgai, bet tāda diametra caurules, cik man zināms, Latvijā nevienā objektā nav lietotas. Piedodiet atvainojiet, bet te kaut kas nav kārtībā. Un kāpēc Vikings un Ģirtovičs šķitās tik nopietni klausāmies tā Necton digera stāstījumā, ja pat viņa sejā rakstīts, ka viņš ir viltīgs kā lapsa?…

Mēs ar KK komunicējām internetā un bijām pāris reizes kopā bradājuši, taču es jau biju pārliecināts, ka viņš ir uzticams cilvēks un šķiet, nav no bailīgajiem. Kad Vikings un Ģirtovičs bija atteikušies piedalīties bradājumā, es nolēmu piespēlēt KK pasākumu.

“Sveiks! Ir padomā viens objektiņš. Saskaņā ar manā rīcībā esošo dezinformāciju tur pazemē ir kustību sensori un kameras. Krievu digeri stāstīja, ka viņi paspējuši aizlaisties, bet sargi tagad droši vien būšot uzmanīgi un nākošajiem tas diez vai izdošoties. Mans priekšlikums – ejam līdz uzduramies signalizācijai un tad ņemam pēdu kā vēl nekad. Ja vien tur vispār kaut kas būs.” To, ka pārējās “Metro stacijās” bijām jau meklējuši un neko neatraduši, es neteicu. To varēs paspēt pateikt, bet tagad man gribējās dzirdēt ko KK atbildēs.  
Lasīt vairāk »

post-apo forums dzīvs!

August 29th, 2013

Sveicināti!

Informēju, ka forums ir reanimēts un pilnīgā darba kārtībā.

Iepriekšējās metro medībās panākumi bija izpalikuši, bet lai droši varētu teikt, ka Sparco un citu izbazūnētā “Slepenā metro” Rīgā nav, mēs ar Vikingu sākām attālāko teritoriju pārmeklēšanu. Tas bija sen, kad zāle ap ventšahtu nebija ne pērnā, ne aizpērnā, tāpēc nepateikšu kurš no mums atrada ventšahtu. Šī šahta sagādāja nelielu vilšanos. Ja tev saka – četrmetrīga šahta, tu, protams, padomā, ka runa ir par diametru, taču šoreiz cilvēki bija domājuši augstumu. Un mazliet pārspīlējuši. Tā kā apkārtne bija sīki izpētīta un šī bija vienīgā aprakstam kaut cik atbilstošā šahta, mēs daudz nekavējāmies un kādu nakti Ģirtovičs, Vikings un Spams zaglīgi aizlavījās uz objektu.
Šahta bija tiešām augsta. Četri metri gluži nebija, drīzāk kādi trīs augstumā un platumā kā jau parasta ventšahta. Grūtības radīja tas, ka ventilācijas rstes atradās no zemes neaizsniedzamā augstumā. Objekts, uz kura pazemi veda šahta, kā smejies, bija banka. Par laimi mums, teritorijas žogs beidzās pie šahtas sienas, tāpēc pielietojot no pērtiķiem pārmantotās prasmes mēs drīz sasniedzām ieeju, kura no augšas skatoties šķita esam daudz tālāk no zemes, nekā nule bija šķitis skatoties no lejas.
Režģi atvērās viegli un mēs satupām lūkās. Šahta vertikāli turpinājās diezgan dziļi. Ģirtovičs un Vikings atritināja virves un izpakoja pārējo aprīkojumu, bet es cauri restēm vēroju apkārtni. Drīz virve bija droši piesieta. Apspriedušies izlēmām, ka mēs ar Vikingu līdīsim lejā, būdami gatavi kuru katru brīdi sprintā griezties atpakaļ, uzspurgt pa virvi un Ģirtovičam to atsienot ņemt kājas pār pleciem.
Ir viena lieta, ko es neciešu: kad vairāku cilvēku sastāvā lienam pa šaurām telpām, pazemi etc, pirmais pagriežas un saka: “Pisam nahui!”. Un Herņejs vien zina, ko viņš tur ieraudzījis: sensoru, sargu, kameru vai vienkārši vārtus uz elli. Prasīt nav laika un visi notin makšķeres. Tāpēc man labāk patīk iet pirmajam, zināt kas un kā un kad nav vajadzības pārcensties, neevakuēties pa galvu pa kaklu. 
Lasīt vairāk »


Log In
© Post-Apo