Post-Apo

bradājumu sērija -16 grādos

January 29th, 2014

Bradājums lielpilsētā

Dzestrajā, toties saulainajā ziemas rītā termometra stabiņš rādīja – 16 grādus. Izkāpjot no autobusa kaimiņzemes galvaspilsētā, pēc atmiņas tika naski soļots līdz pirmajam objektam – pamestai baznīcai. Pa ceļam līdz objektam mobilais telefons paspēja piedzīvot krasu temperatūras maiņu – sazvanīt ceļabiedru nebija iespējams, jo baterija bija sasalusi. Taču pie objekta nācās vien gaidīt nieka divas minūtes, klausoties laikapstākļiem nu ļoti atbilstošo skaņdarbu Tetarise – It’s been a while, cerībā, ka „Optima līnijas” baterijas, kas baroja mp3 pleijeri, arī nesasals. Sākt ar labāko objektu nemaz nebija slikti, zinot, ka priekšā vēl gaidāmi ne mazāk interesanti objekti. Pērn tika veikts savdabīgs izlūkgājiens – noskatīti vairāki objekti, ieskaitot šo, taču iekļūšana objektos bija problemātiska – nedēļas nogalē objektos tusējās urlas un citi īpatņi, kā dēļ šoreiz tika izvēlēta darba diena, kad bradāt iespējams krietni netraucētāk.
Baznīcas iekštelpas bija patīkami saulainas – vajadzība pēc lukturīša gaismas pavisam minimāla. Pirmā ievērības cienīgā telpa bija plaša zāle ar skatuvi un balkoniem. Grīdu klāja krāsainas lauskas – dažviet logos iestiprinātas krāsainas vitrāžas bez reliģiska piesitiena. Uzmanību piesaistīja pie sienas esošais plakāts – „Mūsu brīvais laiks” un pie tā piestiprinātās fotogrāfijas,kurās redzami visnotaļ sportiska paskata brašuļi, spēlējot basketbolu. Ja nezinātu, kādas funkcijas objekts veicis padomju laikos, neiedomātos, ka attēlos redzamie basketbolisti ir cietumnieki.
Drīz vien tika uziets stāvu augstāk, kur pavērās plašāks skats uz zāli. Uz koka soliem nevērīgi nosviestas iztukšotas dziru pudeles. Neslikta tusiņu vieta, neapšaubāmi – nodomāju. Kā jau baznīcā, bija jūtama raksturīgā akustika. Iztēlojos uz skatuves kādu ar nosalušām rokām spēlējam ģitāru vai čellu un uz soliem sēdošus klausītājus ar termosa krūzītēm rokās, piepildot telpu ar garaiņiem. Mmmmmm!

Stāvu augstāk jau bija vairāk jūtama baznīcas atmosfēra –eņģeļi pie sienām, masīvi rotājumi un pa logiem esoši skati uz slīpajiem baznīcas jumtiem un netālu esošo cietumu. Diez vai cietumnieki caur logu restēm lūkojās uz savu kantaino cietoksni, pārdomādami iemeslus, kāpēc tur nokļuvuši…Baznīcas sīpola iekšienē būtu bijis omulīgāk, ja nepūstu caurvējš.

Augstākajā stāvā no apaļajiem griestiem karājās monstroza , taču skaista lustra. Diez, vai tāda sver pustonnu vai tonnu? Tāpat, ja kristu lejā, izkristu cauri vairākiem stāviem, jo grīdas manāmi iepelējušas. Nospriedu, ka šajā objektā noteikti jāatgriežas nākošajā dienā, kad būs tumšs…

Pazeme

Lai būtu dažādība, nākošais objekts slēpās pazemē. O, aiz žoga rēgojās vairākas sēnes, taču ieeja nekur nebija manāma. Pēc 3 ļoti garām minūtēm (kad kādu laiku nav brists pazemē…triki aizmirstas!) ieeju tomēr izdevās atrast. Satraukumu radīja tas, ka iepriekš bija noskaidrots šis tas par objektam tuvumā esošo apsardzi, kā arī tas, ka ceļabiedrs iepriekš nebija bijis objektā. Taču viss gāja kā pa sviestu – neviens mūs nepamanīja un tikām laimīgi iekšā pazemē apsildīt degunus. Pie sienām gozējās labi saglabājušies plakāti ar vecajiem labajiem sloganiem par to, ka Civilā Aizsardzība ir katra sevis cienoša padomju pilsoņa pienākums. Copy and paste, nekas jauns. Uz grīdas bija pamatīgs jūklis ar koka kastēm, pildītām dažādiem CA labumiem. Tiesa gan, nekur nevarēja manīt ne dozimetrus, ne rācijas un tamlīdzīgas tehniskās lietas. Kā arī no tipiskās drazas acīs dūrās tikai ievērojams skaits bērnu gāzmasku. Aptuveni trešdaļu objekta aizņēma „draza no ārpasaules” – dažu veidu plastmasas detaļu kaudzes. Objekts bija acīmredzami slaucīts ar slotu – kāds laikam cītīgi kaut ko bija atlasījis vai mēģinājis izbrīvēt papildus vietu. Ceļabiedrs bija aizrāvies ar objekta fotografēšanu, viņš teica, ka šāda tipa objektā ir pirmo reizi. O, nu labi, ka ar savu tūristošanos kādam citam arī tika labums  Dodoties ārā no pazemes, pie ieejas skatu piesaistīja kartona mapes. O, kas tad tas? Lielās, melnbaltās fotogrāfijās bija redzama būve, kura atradās tieši virs mums – gan stroikas izskatā, gan pabeigtā versijā, gan iekšskati ar fabrikas strādniekiem. Uz brīdi realitāte ciešāk savijās ar pagātni, radot jaunu aizrautības vilni.

Ceptuve

Ceptuvei pērn ar bradātāja čuju biju apgājusi apkārt reizes divas, nevarot saprast, kā tad īsti ir – objekts daļēji pamests vai tomēr pavisam aktīvs? Atbildi radīju, kad pirms bradājuma ceptuve tika ieteikta kā pieejams objekts.
Pie ceptuves nonācām, kad tika pabradāts kādā līdzīgā, košā, māksliniecisku studentu apgreidotā trīsstāvu ķieģeļu namā, taču par to detaļās neizplūdīšu – nekā daudz interesanta. Ieeja objektā makten stilīga – vajadzēja vērt padomjlaiciskas stikla durvis ar koka rokturi. Nu tādas, kādas ir pie daudzu rūpnīcu caurlaižu kontrolpunktiem. Ceļabiedrs nebija ieminējies, ka objekts ir reāli apdzīvots un līdz ar to stikla durvju eņģes – makten labi ieļļotas. Nebūtu laicīgi apstādinātas durvis, tās ietriektos vestibilā esošajā stiklā. Ups!
Kāpņu telpas augstākajā stāvā ceļabiedrs, ieraugot, vai drīzāk – neieraugot objekta ieeju izklausījās diezgan vīlies. Priekšā objekta ieejai bija liels, kā vēlāk noskaidrojām – makten grabošs skapis! Kādā dzīvoklī kāds spēlēja elektrisko ģitāru tā, ka skanēja visa kāpņu telpa – pēc piecu minūšu apspriedes nolēmām riskēt, stumjot skapi tā, lai atbrīvotu ieeju. Stumšanas process bija tik skaļš, ka ik pa laikam nācās savaldīt smieklus, domājot, kā varētu reaģēt turpat mītošie ēkas iemītnieki. Pa abiem pieturot nejēdzīgo skapi (kurš vienā momentā gandrīz ņēma un apgāzās), sanāca atstumt to pietiekamā attālumā nost no ieejas.

Aiz durvīm pavērās pilnīgi cita, ar industrijas smārdu pildīta pasaule. Plašajās ražošanas telpās uz grīdas un sienām bija izlijusi rietošā vakara saule. Garšīgi! Diemžēl neziņa par to, kā pareizi eksponēt kadru pret gaismu noveda pie tā, ka vakara saules krāsa iegūla tikai atmiņā, ne fotogrāfijās.

Objektā ik uz soļa bija WTF moments – minibārs, uz grīdas izkaisītie spridzekļi, kam piestiprinātas telefonu ciparnīcas, levitējošas durvis…Ražošanas telpas vidū kāds asprātis pie griestiem ar troses palīdzību bija piestiprinājis zilas durvis, radot mānīgu iespaidu par durvīm, kas burtiski karājas gaisā. He! Dienu vēlāk izdevās noskaidrot, ka objektā savulaik rīkotas pagrīdes tehno un reiva mūzikas pasākumi, kurus apmeklēja dāma, kura mani izmitināja.
Nonākšana uz objekta jumta bija kā punkts uz i dienai, kas vēl nebūt nebija beigusies. Debesīs bija manāma norietējušas saules tumšsarkana blāzma, pilsētas centrā bija manāmas sastrēgumu gaismas. Labākais jumts Viļņā, uz kura būts! Uzņemot dažas (kā vēlāk izrādījās – pāreksponētas) fotogrāfijas un tūristbildes, nolēmām doties tālāk, jo galu galā salā ilgi nav iespējams uzturēties. Dodoties atpakaļ caur ražošanas telpām saodām dūmus un troksni – kāds vairākus stāvus zemāk, ļoti iespējams, graizīja metālus. Laikam metālgriezēji arī izmantoja to, ka kāds aizrautīgi spēlēja ģitāru tā, ka visa ēka skan!

Kino studija

Kinostudiju pērn neizdevās atrast kartē – iela bija zināma, bet kur tieši ēka – nē. Sanāca noiet līkumu, kā rezultātā neatradu objektu.
Objekts bija plaša, trīsstāvu kino studija. Augstākajos stāvos acīmredzami pirms kāda laika bija plosījies uguns pūķis. Tumsā tādā objektā pastiprinās klaustrofobiskā sajūta… Kinostudijā uz grīdas nomestās kino lentas atgādināja kādā Latvijas bunkurā esošo savdabīgo kino kolekciju. Vairākās telpās bija skaņu izolējošas sienas, noklātas ar plāksnēm. Dažas plāksnes bija atrautas un bija redzams, ka slānis, kas apklāja stikla vati, bija jebkāds kokvilnas audums – uz vairākām plāksnēm bija redzami līdzīgi tādi raibi audumi, no kādiem savulaik jebkura gādīga mamma taisīja ķisendrānas, tas ir, spilvenu pārvalkus. Amizanti! Pie sienām knapi turējās noskretuši plakāti, kuri bija datējumi ap tūkstošgadi.
Verot vaļā kāda mazāka kambarīša durvis, sejā ieurbās viens zaļš lāzers. Vienacains, rižs kaķis makten iztramdīts lūkojās pretī tā, skadri likdams saprast, ka notikusi ielaušanās privātā zonā. Lieki piebilst, ka nobijos, jo objektos savulaik ir sastaptas naidīgas kaķu mammas, kas uzglūn un dzenās pakaļ, ja tiek pasperts kaut pussolītis uz priekšu.
Kinostudijas telpas likās šauras un labirintveidīgas – man izdevās pazaudēt pilnīgi jebkādu orientēšanās spēju ēkā, kamēr ceļabiedrs labi atcerējās, kurās telpās bija iets un kurās – nē. Abi nospriedām, ka kinostudijas pagrabs ieviesa neomulību, tāpēc to neapskatījām. Nu ko lai saka – laba daudz nevajag!
Bija jau vakars un priekšā tāls ceļš caur lielu parku uz nākošo objektu, kam netika rasta iekļuve. Beigās uzsaucu ceļabiedram alu labi zināmā alus pagrabā par to, ka pietika pacietības tādā aukstumā bradāt ar entuziasmu. Tāds diezgan svētīgs, episkas dienas noslēgums omulīgā vietā ar lietuviešu medalu.

Otrā diena

Otrajā dienā spēki bija izsmelti un pamodos vēlu, kā dēļ pirmo objektu sasniedzu ap 13:00. Tekstila fabrika „Vilija” ir Viļņas vis-vis-zināmākais objekts, spriežot pēc globālā tīmekļa foto un karšu saitiem. Obekts personīgi atgādināja LMR – uz sienām daudzās vietās klāti kreatīvi grafiti. Atmiņā paliekošākais zīmējums bija milzu tarakāni uz ēkas balstiem. No tāluma, virzoties tuvāk balstiem radās efekts, ka tarakānu kājiņu kustas. No vienas puses – aizraujoši, no otras puses – līdz drebuļiem pretīgi. :D Jumts bija saules apspīdēts un neskaitāmās taciņas uz apsnigušā jumta apliecināja līdz šim zināmo informāciju, ka tas ir iecienīts bradātāju, kā arī vietējo – sākot no skolēniem līdz urlām jeb moroziem (tā tos sauc Lietuvā) vidū. Patiesi lielisks jumts ar labiem skatiem uz netālu esošo vecpilsētu! Nodomāju, ka salūta laikā uz šī jumta ik gadu pulcējas vairāki desmiti cilvēku, līdzīgi kā Gaiļezera nepabeigtajā dzemdību namā.

Vēlāk devos uz pagājušogad noskatītu objektu – nepabeigtu jaunceltni mikrorajonā. Pērn mani samulsināja blakus esošais treileris, kā dēļ objekta apskati atliku uz vēlāku laiku. Tā nu bija pienācis īstais laiks bradāt. Caur pazemes autostāvvietu ātri varēja nokļūt objektā, līdz ar to gadījumā, ja objektā tusētos n skaits urlu, varētu arī ātri tikt laukā. Nopriecājos, ka objektam ir deviņi stāvi, līdz ar to bija iespējams sasildīties, kāpjot augšā uz jumta. Uz jumta satiksmes trokšņi izklausījās tā, it kā būtu nonākusi uz salas – tāli un nesasniedzami. Ļoti atmosfērīgi, tāpēc nospriedu, ka pēc 40 minūtēm jāatgriežas objektā uz saulrietu, paņemot līdzi pusdienas no netālu esošās Maximas. Paspēju atnākt atpakaļ ļoti laicīgi, tāpēc sanāca kvalitatīvi nosalt. Tik kvalitatīvi, ka līdz pat vēlam vakaram nelīdzēja karstas Sangrijas dzeršana.

Noslēgums – baznīca tumsā.
Tika sagatavoti statīvi un termoss ar tēju – ziemas bradājumiem tik nepieciešamā esence. Kā par pārsteigumu, tumsā baznīcu apspīdēja dekoratīvais apgaismojums. Ahā, lietuviešiem arī likteņa novārtā pamesta baznīca skaitās svēta lieta. Jauki! Muļķīgā kārtā neparko nespēju atcerēties vakardienas piekļuves punktu objektā, tādējādi no sākuma veltīgi mēģinot iekļūt objektā caur pagraba stāviem. O, atmiņa, kamdēļ tu tik īsa? Pēc misēkļa tomēr paklausīju abiem ceļabiedriem un nospriedu „lai būtu, kas būdams” un devos iekšā objektā no ļoti atklāta lauka, cerībā, ka apsargs nepieķers. Abi ceļabiedri objektā bija pirmo reizi, taču par baznīcu zināja iepriekš, tāpēc bradājums bija kā kopīgs atklājums. Tā kā biju mazliet satraukta par to, ka apsargi varēja veikt apgaitu, mudināju ceļabiedrus objektu apskatīt sākot no interesantākās daļas – sīpola – beidzot ar zemāko stāvu – zāles daļu. Tā arī tika darīts, jo viens no ceļabiedriem bija visnotaļ skeptiski noskaņots par manu stāstu par baznīcas īpašo noskaņu un skaistajām telpām. Tumsā baznīcas sīpols sevī bija ietērpis krāšņas atmosfēras slāņus. Liegā gaisma, skaņas un knapi sajūtamā koka smarža nevienu neatstāja vienaldzīgu. Skeptiskais ceļabiedrs nebija atraujams no sava fotoaparāta, uzņemdams attēlu pēc attēla. Klusuma piepildītajā telpā apsēsties, padomāt un padzerties kūpošu termostēju ar pipariem bija tieši tas, kas bija nepieciešams.”Lai siltāk!” – tā skaidroja ceļa biedrs, kad biju pārsteigta par atradumu termosa krūzē, drīzāk sakot – mutē, pēc pipara pārkošanas. Bradājums bija mierīgs, taču savā ziņā arī piparots, jo tam blakus sliecās aktīvi izmantotas ēkas, tādējādi sarunas noritēja čukstus un reducēta jebkāda iespējamā paļīšanās. Skaists noslēgums lieliskai bradājumu sērijai. Uz atgriešanos.

Tēma forumā: http://www.post-apo.lv/forums/viewtopic.php?f=16&t=810
(c) Teksts un bildes: telefontubbie



Komentāri ir slēgti.


Log In
© Post-Apo