Šis stāsts nav objektīvās realitātes skarts; kaut, iespējams, ir pavisam otrādi – es neesmu ļāvis subjektīvajai iedomai to izkropļot, un tas ir tāds, kāds tas ir.
Vasara, augusts, nakts, zvaigznes, zvaigznes un vēl mazliet zvaigžņu. Un metāla konstrukcija redzes lauka malā. Pret tumšo debesi tās šķiet vēl tumšākas, nojaušama ir arī rūsas klātbūtne tajās. Tādas, bet citādas konstrukcijas zem manis, ne visai blīvas, kaut kādas siet- vai režģveida, arī pieklājīgi svētītas ar rūsu.
Un augstums, nenosakāms stāvu skaits, kas šķir mani no rasainās un pāraugušās zāles tur lejā, šeit augšā esmu es, debesis, kas zvaigžņu pilnas, un metāla konstrukcijas ap mani un manā dvēselē.
Es guļu Elivātoros. Un ir nakts. Kārtējā nakts, kad es te esmu atnācis, vai nu viens, vai ar citiem.
Es pats vairs neceros, cik bieži Valsātu virtuvē nakts vidū, kad tu sēdi ar ļaudīm pie virtuves galda, šis jautājums ir izlīdis caur grīdas šķirbām, izsūcies caur loga rūts melnumu, dzimis plīts ugunīgajās dzīlēs – Ejam uz Elivātoriem? Un mēs ceļamies no ķebļiem un ejam. Pa ceļam uzvelkot jakas vai gumijniekus. Un mēs izejam caur verandu dārzā, kur dzīvo Bēderis un Ješka.
Un mēs ejam. Pa ceļu uz augšu līdz kalnam, tumsā izbiedējot stārķi, kas stāv uz savas vienas kājas staba galā. Kā milzu melna ēna tas lēnām aizlido kaut kur Mažeiķu sarkanās blāzmas virzienā. Ceļš sagāžas atkal uz leju, tepat jau barakas. Rau, tur aiz tās mājas gruzīns kaut kad 70ajos ar cirvi nocirta savai sirdspuķītei galvu. Esot tā šo krāpusi. Re, šī ir rozā māja, kā Paulītis saka -Cūku māja. Nezinu, ko viņi cenšas panākt, berot visus gružus uz ceļa. Nu jau aiz barakām un rozā cūku mājas ir kurinātava ar skursteni, skursteni, kurš manas dzīves laikā nav kūpējis, bet, ja ticu savu radinieku stāstiem, tad senāk kūpēja tas pat ļoti dikti, daudz diktāk nekā tam būtu bijis jākūp. Rau, pretējā pusē kurinātavai ir kalte, tā ir vecā, un tā tur – jaunā. Vecajā kaltē reiz viens ir tapis aprakts zem graudu kaudzes, bijis sadzēries un pakritis, un, kā nē, kā jā, graudi šo apbēruši un finitos. Ā, rau, tur tie ir pārpalikumi no muižas staļļiem. Re, šīs ir kūtiņas, vienas no bezgala daudzām tukšām un pamestām kūtiņām šinī pamestajā ciemā pasaules malā. Rau, te nomira mana vectēva brālis, kaut ko grieza ar fleksi, ripa sasprāga, un miega artērija pušu. Nu lūk, nu jau mēs esam nonākuši gandrīz vai ciema centrālajā laukumā. Tur ir ciema padome, kurā senāk mita soļu dekādes, bet nu ir tikai bezdvēselisks serveris. Rau, ja iesi pa to ceļu, tu nonāksi pie Māmuļas. Viņa vienmēr klusa, sakņupusi skauj kritušo karavīru. Un dara viņa to tieši tāpat, kā to dara Marija, skaujot mirušo Jēzu. Pieta. Manuprāt, tā ir veļu māte, kas savāc kārtējo veli. Šī zeme ir pilna ar viņiem. Ja paliec kluss, tu spēj sadzirdēt viņu klusos čaukstus. Bet rau, tā ir laterna, zem kuras dzīvo pūķis, kas apēd mazu meiteņu sirdis. Ā, redz, kur ir pirts, veikals un bārs viss vienā un blakus kurinātavai. Tur arī viens atdeva galus- dzērumā gāja pirtī, un cilvēki par vēlu pamanīja, ka tas tāds kluss palicis. Nu lūk, šeit pa taciņu gar garāžiņām, rau, tur tās durvis – no tās garāžiņas ir izvadīts mans Opis un daudzi citi. Okay, ejam tālāk,un nu jau esam uz Drunku ceļa. Pa kreisi ir kolhoza augļu dārzs, pa labi – amonjaka cisternas un gāzes balonu noliktava. Rau, pa to ceļu varēja nokļūt līdz lielajam šķūnim, vienu pavasari tas nosvila ar savām 7t siena. Kārtīga liesma.
Nu jau esam gandrīz pie Dārza beigām.
Sniega dēļ viņi mani neredz, vai izliekas neredzot. Nezinu. Es eju savu metrus 50 aiz viņiem, mugurā man ir ziemas kamuflāža. Protams, ir stulbi, ja tu izdomā nākt vēlāk kā pārējie, un neviens jau neprasīja tev, vai tu gribi vai negribi. Tā nu es eju, nav grūti paslēpties šai naktī, kad klusi snieg, un pasaule ir viens milzīgs čaukstiens. Sniegs gurst zem manu kerzu zolēm. Ciems izdziest kaut kur aiz muguras, un priekšā ir tukšs lauks, ko beigās apēd Mežs, tas pats Drunku mežs. Pašlaik realitāte beidzas kaut kur 100 metrus uz priekšu. Pārējais ir manā galvā. Man blakus iet suns. Ruds un viltīgs kā lapsa bez astes un kakla. Ha, tā vārds ir Remis, un viņš medī stirnas. Cilvēki man priekšā dodas uz Elivātoriem, un turp dodos arī es. Reizēm ir jautri spēlēt paslēpes ar draugiem, kad viņi nezina to, ka viņiem pienāktos tevi meklēt un ķert.
Un rau, tur pirms meža malas guļ lielas un klusas – kolhoza – fermas. Un tur arī ir Elivātori. Grants uz ceļa ir sausa un balta. Ceļš ir taisns kā melioratora lineāls, ar ko tika zīmēts tā plāns. Šajā mitrajā naktī ir viegli iet, pa dienu lija, un pašlaik pasaule ir pilna apreibinošas zemes smaržas. Ir interesanti, kad tu ej ar cilvēkiem, un tev pašam nemanot tavi soļi sinhronizējas ar pārējo cilvēku soļiem, un beigās jūs ejat gluži kā viens vienots organisms. Viens solis un otrs solis, un tā līdz bezgalībai un atpakaļ. Šādā naktī varētu aiziet līdz Ziemupei un atpakaļ. Sarunas grozās ap jebko un neko, katrs gājējs iet uz Elivātoriem citu iemeslu dēļ. Es tur eju, jo man tur ir jāiet. Uz metāla un rūsas pasauli, kas ir virs, ap un zem tevis.
Nu jau esam starp fermām. Rau, pirmā ir sagrautā Cūku ferma ,pēc tam ir tā, kurā dzīvo kombains, tad ir tā, kuras nav, tad tā ar siltumnīcu un beigās ir gateris, otrā ceļa pusē secīgi ir tukšā, klusā govju ferma, tad tā, kur māja blakus, un tā ar šķūni. Kaut kur nomaujas govs un tālīni ierejas suns. Ap tevi klusi elpo Dienvidkurzemes nakts. Klusām var dzirdēt, kā nakts spēki un radības dodas savās gaitās, kaut kas iečabas, kaut kur aizbrīkšķina briežu bars vai kāda mežacūka. Tu esi Pamestības vidū, un tu tai neinteresē.
Tālāk fermas paliek aiz muguras, priekšā atkal ir ceļš, lauks un mežs. Tev varbūt liekas, ka Elivātori ir turpat blakus fermām? Maldi, maldi.
Mežs- liels, tumšs un kluss. Tur kaut kur klusām vācieši cenšas piezagties krieviem, vai otrādi. Neviens pēc Kurzemes katla beigām nepūlējās to vietu uzkopt, un nu kritušo karavīru veļi tur var spēlēt savas kara spēlēs visu bezgalību un vēl mazliet. Kā stāsta, mežs ir divas reizes dedzis, un abas reizes mežsargs ir tapis pasūtīts, lai pats dzēš to elles bedri – liesmas mierīgos lādiņus satracina, un tie kļūst aktīvi. Un koki lido.
Šonakt ejot nezin kāpēc šķiet, ka tu neesi viens, naktij ir acis un smaga dvaša. Govis, daudz govju, tās staigā abpus ceļam savos aplokos un gremo. Ja no malas skatoties šķiet, ka govis ir garlaicīgas un dumjas, tad jūs neskatāties gana uzmanīgi. Govis ir ziņkārīgas kā vāveres un mīl dažādas trakas lietas. Šoreiz tas staigā baros, pa nakti. Kaut kāda nakts baru pastaigu deja, es nezinu, es šī govis nepazīstu. Bet pašlaik viss, kas šķir tās no visa, ir viena maza, nožēlojama drātiņa ar strāvu. Elektrogans.
Nu jau esam klāt – uz meža tumšo galotņu fona izceļas Elivātoru gali, tie izskatās kā vikingu kuģu armāda, kas gaida signālu, lai mestos krastā un laupītu, dedzinātu un sētu galīgu postu. Bet signāla nav un nebūs. Elivātori ir tukši, klusi un pilni ar rūsu.
Vārti- protams, ka slēgti, bet kas ir slēgti vārti? Metāla konstrukcija, kam pārkāpt pāri. Viens-divi, un mēs jau esam pie trepēm. Skats atpakaļ , nekas nav mainījies, nakts ir tikpat tumša kā bija, vienīgais, aiz mums ir palikušas sliedes rasainajā zālē, kur gājām no vārtiem uz trepēm.
Pirmais solis, pēc tam otrais, un tad seko vēl vesels bars.
Un sākas klusā Elivātoru dziesma – šīs milzu 150 vai sazin cik tonnu mucas rezonē jebkuru kustību, ko veicam, un jebkuru vēja brāzmu, vai jebko citu. Ir iespējas – vai uz priekšu līdz galam, vai tepat pa trepēm uz augšu. Kā ierasts, ejam uz augšu.
Viss klausām skan un dun, rodas sajūta, ka tu esi kādas milzīgas dzīvas būtnes iekšā, vai arī , ka ap tevi strādā kādas nezināmas iekārtas un agregāti, neizstāstāma sajūta un skaņa, to ir jāizjūt pašam ar savu ādu un ausīm. Nu jau pirmais trepju laukumiņš, sazin kādu iemeslu dēļ tas te ir iemetināts, jo neveic nekādu funkciju, izņemot to, ka tu, stāvot uz tā, vari pieskarties aukstajam un mitrajam metālam ap sevi. Un nu jau pēdējais trepju gabals līdz augšai.
Auksts: trepju stieņi ir tikai drusku virs nulles, tas labi, nemaz nav patīkami kāpt pa trepēm, kad tavi pirksti piesalst pie tām. Bet šoreiz nav tik traki. Ārā ir atkusnis, un es esmu pakšķu pasaules sirdī. Šīs ziemas sniegs kūst, un ūdens atdodamies gravitācija krīt, tek, čurkst, pakšķ, klakšķ. Un Elivātori atbild, atbalsis, bezgalīgas atbalsu atbalsis. Nu jau es esmu augšā. Pasaules jumts.
Visi elevatori ir patiesi milzīgi, bet to tu aptver tikai kad esi uz tiem vai tajos. Melnās metāla konstrukcijas izceļas uz nedaudz pelēcīgajām ziemas nakts debesīm, sniegs uzķer jebkuru gaismu un atstaro to. Par spīti atkusnim, sniega ir vēl gana daudz. Arī uz Elivātoriem. Lēnām un uzmanīgi eju uz vienu no graudu torņiem. Tie ir tādi 3 stāvu mājas augstuma torņi, kur augšā bija motori graudu liftam, un no šī torņa pildīja 4 bunduļus; kopā te ir daudz šādu torņu, un bunduļu ir četrreiz vairāk. Katru gadu rūsa uzvar mazliet vairāk, tāpēc es savu pirmajā gadā iegūto uzmanību nekur neesmu aizmetis un pārvietojos lēni, ļaujot nakts vējam čukstēt man ausīs visas pēdējās tenkas un stāstus par tiem, kas miruši šoziem. Nezinu, kāpēc, bet es zinu, kur katrs ir miris un kā, tāda klusa kartotēka galvā dzīvo, un tanīs reizēs, kad esmu tur, pasaules malā, es to papildinu. Parasti visu pastāsta Velta, bet reizēm arī citi. Tumšā Dienvidkurzeme.
Nu jau ir klāt tornis. Satveru pirmo spraisli un viegli pašūpoju, jup, viss tornis viegli šūpojas, strukturālā stiprība nekad nav bijusi šī lauku metinātāju meistardarba stiprā puse. Bet nu, tas jau nav traucēklis. Tikai papildu bonuss. Kāpju lēnām, skatoties uz tālīno apvārsni. Tur kaut kur ar pāris gaismām ir definēts ciems, bet tas arī ir viss. Izņemot ciemu un Mažeiķu Mordoras sarkano blāzmu, naktis šeit ir tumšas un jaunavīgas. Esmu augša.
Nakts vējš ir sauss un smaržo pēc sala. Pasauli izgaismo milzīgs pilnmēness, kuru šeit no augšas gluži vai ar roku aizsniegt. Pasaule ir vai nu balta vai melna, debesis ir melnas, zeme ir balta. Pieturas stabils sals, ir kādi mīnus desmit. Himza nudien nebija laba izvēle šādam laikam, bet nu, ko uzvilku, ar to ar jāstaigā. Bez manis un metāla šai naktī ir tikai vējš. Auksts un ass kā žilete, tas sagriež mani un izkaisa pa mežu, kurš pilns ar kritušo veļiem, bez skaita un malas kā pērnās lapas. Klusējot stāvu un veros uz mēnesi, šejienes mēnesī ir kaut kas maģisks, kas nav nevienā citā mēnesī, ko es esmu sastapis. Šis ir milzīgs un citāds. Ilgi nav iespējams uzturēties šeit augšā, ja lejā ir kādi mīnus 10, tad šeit augšā zem mēness vējā ir savi mīnus 30, un man mugurā ir tikai bikses, krekls un himza. Jā, es zinu, es esmu dīvains, bet tā ir mana darīšana. Kāpju uz leju, vējš šūpo torni, es šūpoju torni, un tornis šūpojas. Kad esmu atkal uz Elivātoru virsmas, sniegs ir ciets un stingrs, sērsna mani notur bez problēmām, kamēr es neskrienu. Es lēnām eju uz malu, nav jau tā, ka gribētos, bet nav arī tā, ka nemaz negribētos. Margas ir aukstas un mani pirksti pie tām piesalst. Tā iet, ja tu centies sasildīt pirkstus, pūšot uz tiem dvašu – tie top mikli un tad, ja tu pieskaries margām, tavi pirksti piesalst. Nu, vienalga, eju uz trepēm.
Te iekšā sniegs netiek klāt. Ir tikai drusku zem nulles, un ap mums plosās sniega vētra. Es esmu apreibis no vēja un mitrā sniega, Nezinu, vai citur to var sajust, bet sniega vētrām ir sava ļoti specifiska smarža. Tās smaržo pēc slapja meža un mitras zemes, pēc vēja, kas skrien par tukšiem klajumiem, un pavisam nedaudz pēc aukstuma. Šī ir diezgan nikna – es knapi spēju saredzēt mežu, kas ir te pat blakus.
Metāla lietas sasaucas savā starpā un runā man nezināmā mēlē. Te iekšpusē ir jūtami siltāks un mierīgāks, te arī ir slapjāks, sniegs, kas nokrīt uz metāla, lēnām sāk kust un tecēt. Jau atkal ir pakš- pikš-takš. Šeit pa centrālo eju var iet bez problēmām. Taisni uz priekšu, līdz galam. Mēs arī ejam, brīžam apstājoties un padauzot kādu no metāla konstrukcijām. Tagad sniega vētras dēļ droši var taisīt troksni, neviens to nedzirdēs un, pat ja dzirdēs, neliksies ne zinis.
Galā ir vienkāršas, lietišķas margas un lauks, ko no divām pusēm taisnā leņķī iezīmē mežs.
Sienāžu sisināšana ir gandrīz neizturama, viņi ir visur un nekur. Tik skaļu es to neceros. Te, stāvot Elivātoru galā, es domāju savas domas, tumšas un līkumotas. Te var atnākt, ja lietas ir jāizdomā, gandrīz vai šķiet, ka atnākot šeit, tavas smadzenes pievienojas Elivātoru prātam kā dators serverim, un ar to apvienoto jaudu jūs nonākat pie risinājuma, kas daudz kārt pārspēj tavu smadzeņu spējas.
Es esmu tur bijis gan vasarā, gan ziemā, gan rudenī, gan pavasarī, gan dienā, gan naktī, gan lietū, gan sniegputenī. Sen atpakaļ ir laiks, kad es nācu uz Elivātoriem kā uz bradājamu objektu, nu es šeit nāku kā pie sena un mīļa drauga. Tu piedzīvo lietas, esot šeit, un tās vienmēr paliek ar tevi un Elivātoriem. Nakts un Notikums.
Šeit, pasaules malā, kur mežos karš vēl nav beidzies un muižas vēl dzīvas, kur pilskalnos mīt kurši, kur upes nes ledāja ūdeņus prom uz ancilus ezeru. Šeit, manos laukos, kur laiks nepastāv. Šeit -kabatā.
Foto- Iprit.
