Post-Apo

Iepriekšējās metro medībās panākumi bija izpalikuši, bet lai droši varētu teikt, ka Sparco un citu izbazūnētā “Slepenā metro” Rīgā nav, mēs ar Vikingu sākām attālāko teritoriju pārmeklēšanu. Tas bija sen, kad zāle ap ventšahtu nebija ne pērnā, ne aizpērnā, tāpēc nepateikšu kurš no mums atrada ventšahtu. Šī šahta sagādāja nelielu vilšanos. Ja tev saka – četrmetrīga šahta, tu, protams, padomā, ka runa ir par diametru, taču šoreiz cilvēki bija domājuši augstumu. Un mazliet pārspīlējuši. Tā kā apkārtne bija sīki izpētīta un šī bija vienīgā aprakstam kaut cik atbilstošā šahta, mēs daudz nekavējāmies un kādu nakti Ģirtovičs, Vikings un Spams zaglīgi aizlavījās uz objektu.
Šahta bija tiešām augsta. Četri metri gluži nebija, drīzāk kādi trīs augstumā un platumā kā jau parasta ventšahta. Grūtības radīja tas, ka ventilācijas rstes atradās no zemes neaizsniedzamā augstumā. Objekts, uz kura pazemi veda šahta, kā smejies, bija banka. Par laimi mums, teritorijas žogs beidzās pie šahtas sienas, tāpēc pielietojot no pērtiķiem pārmantotās prasmes mēs drīz sasniedzām ieeju, kura no augšas skatoties šķita esam daudz tālāk no zemes, nekā nule bija šķitis skatoties no lejas.
Režģi atvērās viegli un mēs satupām lūkās. Šahta vertikāli turpinājās diezgan dziļi. Ģirtovičs un Vikings atritināja virves un izpakoja pārējo aprīkojumu, bet es cauri restēm vēroju apkārtni. Drīz virve bija droši piesieta. Apspriedušies izlēmām, ka mēs ar Vikingu līdīsim lejā, būdami gatavi kuru katru brīdi sprintā griezties atpakaļ, uzspurgt pa virvi un Ģirtovičam to atsienot ņemt kājas pār pleciem.
Ir viena lieta, ko es neciešu: kad vairāku cilvēku sastāvā lienam pa šaurām telpām, pazemi etc, pirmais pagriežas un saka: “Pisam nahui!”. Un Herņejs vien zina, ko viņš tur ieraudzījis: sensoru, sargu, kameru vai vienkārši vārtus uz elli. Prasīt nav laika un visi notin makšķeres. Tāpēc man labāk patīk iet pirmajam, zināt kas un kā un kad nav vajadzības pārcensties, neevakuēties pa galvu pa kaklu. 
Lasīt vairāk »

RT-32

May 14th, 2013

Pa jauko plākšņu ceļu garām daudzstāvenēm nonācām līdz lielajam RT-32.
Teleskopa ēkas priekškambarī uz krēsliem novietotas trīs radioteleskopu bildes, vienā RT-32, otrā RT-16, trešajā kāda 7 – 10 m liela antena. Izrādās, Irbenē bijuši trīs šķīvji, vēl bez diviem zināmajiem arī mazāks, kas atradies pie vadības centra, bet Padomju armijai aizejot, antenu paņēmuši līdzi, tāpēc vienīgais, kas liecina par antenu kādreizējo izskatu ir trīs pieminētās bildes, ar kurām sākotnēji esot bijusi aizsegta ventilācija, bet paša mazākā šķīvja vietā pār kokiem spīd tā pamatne. Visus trīs objektus savieno 1,5 km garš komunikāciju tunelis, kurš ir gana liels pastaigai.
RT-32 ir celts kaut kad ap 1975. gadu, jo precīzi jau neviens to nezina. Pie teleskopa esošais mazais dīvainais dīķītis, izrādās, ir paliekas no būvniecības procesa, 2,5 m dziļā ūdens pilnā bedre ir tieši tik liela, lai “uz mutes” noliktas antenas spicums ievietotos bedrē. Šķīvis vietā esot vilkts ar rokām, jo celtņi to varētu deformēt (bet kā to var zināt, ja neviens nezina, pat, kad celts?). Gabaliņu tālāk starp krūmiem viz GPS bāzes stacija. Uz betonētā laukuma uzkrāsotajām ģeodēziskajām koordinātām nekāda augstāka mērķa neesot, tās pirms gada uzkrāsoja vasaras skolas audzēkņi.
Teleskopu esot projektējuši kuģu inženieri. Es nezinu, kā izskatās zemūdenēs, bet liekas, ka tur varētu būt līdzīgi kā teleskopā – šaurība, apaļas telpas, apaļi lodziņi, kompaktas vītņu vai vertikālās kāpnes. Vienas kāpnes, kas ir jau ārpusē, izceļas ar to, ka, grozot šķīvi, tās pārvietojas un nolaižas grīdas (platformas) līmenī.
Krieviem aizejot, visas izmantojamās daļas no teleskopu vadības paņēma līdzi, tad no pāris vadības iekārtu eksemplāriem izdevās salikt vienu, kas strādā. Cik sapratu, tad ar RT-32 esot tā, ka atjaunojot par daudz ko tā arī nav īsti skaidrs, kas kur notiek, bet RT-16 nogrieza visus kabeļus un atpakaļ lika tikai to, ko tiešām pašiem vajag, tāpēc par to vismaz ir zināms, kas, kur, ko. 
Lasīt vairāk »

LV/LT PSR

April 25th, 2013

Skenēti diapozitīvi un daži negatīvi no privātās kolekcijas. Bilžu autori nav zināmi. Redzami gan komerciāli, gan amatieru darbi.

Nakts spēle

April 25th, 2013

Kādu nakti mana kāja aizķērās aiz dzelzceļa sliedes, kura nebija aizmigusi un aizvilka mani līdz pavisam citam pilsētas galam. Gribētais objekts bija ļoti liela ēka nožogotā teritorijā blakus valsts nozīmes objektam, kurš uzglabā cilvēkus gadījumam, ja ārpusē to sāktu pietrūkt. Paskatījies uz visām pusēm, piegāju pie vārtiem un iemetu aci pa šķirbu. Otrā pusē atradās kluss parks, iekšējo teritoriju sadalošs pagaidu žogs un tālāk arī pats objekts.

Savācis aci sāku iet gar žogu. Bija diezgan klusa nakts bez gājējiem un viss asfalts bija četrkājaino peļunāvju rīcībā. Nogriezies ap stūri un pagājis kādu saišķi metru, sadzirdēju tādu kā virpuļviesuļa rosīšanos sētas otrā pusē.  Par virpuļviesuli es to noturēju tādēļ, ka TAS bija skaidri lokalizēts, čabēja tikai vienā vietā un šī vieta diezgan ātri un haotiski pārvietojās pa žoga otru pusi. Vispār tādi virpuļviesulīši Latvijā nav nekāds retums… Bet bezvēja naktī? Kājas pašas no sevis sāka pieskarties zemei ar papēžiem un pārnest svaru uz visu pēdu pamazām. Nedzirdami sekodams skaņas avotam, sāku sadzirdēt atsevišķu ķepu pieskaršanos čaukstošajām lapām. Suns! Nogaidījis līdz skaņa attālinās, uzmanīgi uzvilkos līdz sētas augšai un mēģināju saskatīt cik liels un kā izskatās suns, bet žoga otrā pusē bija tukšs un kluss, un mēnesnīcā vizēja  otrs teritoriju sadalošais žogs. Interesanti, vai otrā teritorijas pusē arī suns tiek iekšā? Vēl pāris reižu nogāju gar žogu un tumšākajās vietās starp laternām paskatījos pāri žogam. Visur kritušas, čabošas, sausas lapas.


Lasīt vairāk »

Pamestā Rīgas Porcelāna rūpnīca subjektīvi man ir viens no nozīmīgākajiem bradājamobjektiem jau iz paša sākuma. Droši vien tas ir vairāku iemeslu dēļ. Piem., pirmie nopietnie nakts bradājumi; dažādi interesantie atgadījumi; atmosfēra; atrastās diafilmas un negatīvi; pirmā nopietnā luktura izmēģināšanas vieta; digitālās fotogrāfijas nomaiņa uz analogo…

Stāstījis esmu ļoti daudz un dikti par bradājumiem šajā izcilajā objektā. Šoreiz ielikšu bildes, kuras iegūtas šajā objektā. Vakar iegūto filmu saskenēju un apstrādāju. Kas zina – varbūt ieraudzīsi savu radinieku?

Lasīt vairāk »

Naktī negulēt!

March 1st, 2013

Kādā vakarā, kurš no ārpuses ne ar ko neatšķīrās no citiem vakariem, man nāca miegs. Bet tad apkārt man sastājās apstākļi un sāka bakstīt, un nekas cits neatlika, kā sapakot mugursomu un doties uz vienu pilsētas galu, kur kārtošanu jau gaidīja darīšanas.

Izvēlies no vēlā transporta ātri nokārtoju kas kārtojams un sāku jau domāt par gulēt iešanu kaut kur, bet mākoņi pašķīrās un pār mani nolaidās gaisma no Herņeja bālā, starojošā vaiga.

“Nav ko sust guļammaisā, tev šonakt būs bradāt. Ņem naitviženu, ko esmu iebēris tavā somā un dodies ne uz vienu debess pusi meklēt neplīstošas sajūtas un jaunus piedziedājumus.”
Lasīt vairāk »

Ceplis

January 8th, 2013

Tu pats kļūsti par to, ko tu dari,
tev vairs nav bail.
Ūdens, mūri, ēnas, kāpnes, skaņa,
pilnība nav plakne.
Pilnība ir visaptveroša dimensija ap tevi.
/Objekts/

 

Dublis I.

Cilvēki mēdz būt dažādi, objekti arī. Objektu apsargi un īpašnieki, parasti ir nīgri un nelaipni un sviež tevi ārā no saviem īpašumiem, ja esi tajos pieķerts baudām realitātes nestandarta vaigu. Viņiem tie ir tikai mūri, betons un vēl neizgrieztais metāls, mums, bradātājiem, katram ir kas cits, kas velk uz objektu, bet kopumā to varētu definēt kā – tā sajūta. Tāpat arī paši objekti, katrs ir neatkārtojams un dažāds. Citi ir lieli, citi mazi, citos vēl noris rosība, bet citi ir pamesti kopš 5.gada revolūcijas. Katrs ir citāds un neatkārtojams. Tomēr pamatā tie ir tukši un jau sen zaudējuši lauvas tiesu savas dailes.

Šoreiz tā nav, no teritorijā sastaptā īpašnieka mutes atskan patiesi maģiski vārdi- Vai jūs gribētu arī apskatīt iekšpusi?
Protams, ka gribam! Kurš bradātājs atteiktos ja īpašnieks tevi nevis met ārā, bet gan ielūdz aplūkot vairāk. Tādas dienas negadās bieži.
Tā pavisam nejauši, bet varen veiksmīgi transformējās mūsu sestdienas bradājums. Pati rūpnīca arī ir skaistuļu topā- maz, pat ļoti maz to ir demolējuši, cilvēki tur neko nezin par metāllūžņu cenām un tāpēc liek šo smukumu mierā.

Ieejam bijušajā tvaika katlu cehā, ja tas pat skaitās cehs. Glīti tie milzeņi.  Vieta pārsteidz ar savu patīkamo tīrību un izbijušās godības drumslu daudzumu- hmm alumīnija vadi pie sienām? Kur jūs kaut ko tādu redzēsiet brīvi pieejamos objektos- viss būs jau nosperts un izdemolēts, šeit tas gluži vai gaida, lai tu pavērs pret to savu fotoaparāta objektīvu, padomā, ieriktē statīvu pareizā leņķī un pēc mirkļa radi bildi. Šo objektu es esmu izvēlējies, lai zaudētu savu melnbalto filmiņ’ nevainību. Kopumā izvērtās dikti laba izvēle. Kā to jau ir teikuši daudzi citi bradātāji pirms manis un noteikti teiks ilgi pēc manis- bradājot ar filmu spoguļkameru kā savu kompanjonu, viss paiet lēni, apcerīgi un pavisam citādi kā ir tad, kad tu staigā viens ar mazu ziepīti kabatā.

Ieeja, vārti, kustību sensoru mulsinošās skaņas, un uzreiz UH, AH obanā- smukums. Milzu agregātu aprises, piloša ūdens pakšu pavadījums. Apskatot šos nezvērus uzpeld jautājums- vai tad viņi te vēl kaut ko ražo? Jo pēc agregātu stāvokļa un konfigurācijas viss norāda uz diezgan svaigu un vēl līdz galam nemirušu ražošanu. Beigās uzzinām, ka nē, šiem agregātiem ar pašu rūpnīcu ir diezgan vāja saistība. Šeit Lietuvieši grasījās taisīt kaut kādas kokmateriālu izstrādājumus, bet tur viss esot izčibējis, un nu tā tie agregāti te stāv kamēr Leišu bāleliņi nesamaksās savu parādu telpu īpašniekam. Vien vārdu sakot bizness LV. Nekā jauna.
Izstaigājuši šo rūpnīcas daļu atrodam mazas necilās durtiņas aiz kurām paveras pārējā rūpnīca.  Kontrasts uzreiz ir ļoti asi izjūtams- ūdens mūzika ir stipri skaļāka, nekādu jaunu agregātu, vien rūsa, lielu agregātu skeleti un plašums.  Plašums vispār ir viena no šīs vietas pamat iezīmēm.
Sākas lēnā deja ar kameru. Nu dikti lēnā, jo pa lielam es esmu tai fāzē, kad gribas vaimanāt- „KO pie joda es daru??”. Citi tikmēr ir izklīduši kur nu kur kurais, rūpnīca ir milzīga, mums ir laipna īpašnieka atļauja, zo katrs skatās un staigā savā tempā.

Staigājot apkārt var tikai minēt, ko ir darījuši šie milzeņi- nepārvietojami daudz simtu tonnu smagi agregāti, kas palēnām izjūk, aiz laika, mitruma un garlaicības zoba. Autogēns te nav plosījies, mutagēns arī ne.

OPĀ! Aiz citām necilām durvīm, kurās pat nav durvju, paveras vēl lielāks, vēl dižāks agregāts. Kaut kas tāds ir jāredz, lai saprastu cik liels tas ir- vesels cehs ar vienu milzu agregātu, kura gals pazūd kaut kur gandrīz vai migliņā.
Daudz, daudz industriālā porno- rūsa, metāls un dažnedažādas caurules. Viss sapinies vienā brīnum glītā čumurī.

Staigāšana kļūst stipri lēnāka, jo ar ātri zūdošo dienas gaismu fotogrāfiju ekspozīcijas stiepjas garumā, kā ēnas no agregātiem.  Lēnām pienāk nepielūdzamais brīdis, kad ir pa tumšu, lai turpinātu, pakojam mantas un dodamies uz izeju pļāpājot ar rūpnīcas saimnieku kurš bij ieradies to aizslēgt. Kā izrādās daži šīs rūpnīcas izstrādājumi ir apskatāmi pat Kremlī, un kaut kad te uz brīdi ir radīta māksla.

Iekāpjot mazajā mašīnītē, apsolām rūpnīcas skursteņiem, ka drīz brauksim atkal.

Dublis II.

Zemas temperatūras nebūt nepalīdz, ja esi atkal izlēmis kāpt uz tā paša filmiņu grābekļa. Salst jau tāpat, bet ja tev neveicas un iecerētais kadrs prasa, lai tu stāvi caurvēja niknākajā punktā. Daudz negrozies un ar plikām rokām darbojies ap slēdžiem un pogām- pārsalšana garantēta.
Šoreiz ātri sazvanām īpašnieku sarunājam vizīti un esam iekšā. Bradājums šoreiz kļuvis pavisam lietišķs.  Galvā ir obligāti apskatāmo vietu un lietu sarakstiņš, viss puslīdz atgādina iepirkšanos lielveikalā. No punkta A caur punktu B un C uz punktu D. Meh.
Tomēr nevar teikt, ka šoreiz prieks ietu secen- rūpnīcas iespaidīgo izmēru dēļ gadās arvien atrast jaunas, smukas niansītes, ko aplūkot, par ko priecāties.

Diena ātri zūd, gaisma ar to, temperatūra tāpat jau nav diez ko augstā- ātri atnāk doma, marš uz mājām. Un jau atkal sakām ardievas objektam.

 

Nobeigumā varu teikt, ka šī ir vieta, kur noteikti atgriezīšos, lai turpinātu priecāties par vietu ko nav vēl izžāvējis autogēnu vējš. Un lai tā paliktu, un lai izpildītu solījumu īpašniekam, ka nekādu postu rūpnīcai nedarīsim, smalkākas koordinātes, nosaukumi un citi sīkumi izpaliks.

 Bildes galerijā.

Teksts- Dārznieks
Bildes- LenorAD

 

Sanatorija

November 24th, 2012

Vakarnakt sapratu, ka mājās sēžot iesnas laikam nepāries, tādēļ ņēmu guļammaisu un devos uz sanatoriju pagulēt kādas sešas stundas – varbūt paliek labāk. Kopā bijām trīs – es ārstēties un vēl divi – izmēģināt aukstā gaisa peldi trešajā stāvā uz grīdas. Bez tam man šī nakts bija īpaša – stājās spēkā likuma grozījumi, kas braukšanu bez biļetes vairs neuzskata par pārkāpumu. Tātad turp braucot es izdarīju administratīvo pārkāpumu, bet atpakaļ braucot tieši tā pati rīcība jau bija traktējama kā pamats tiesiskam strīdam.
Kādu brīdi pastāvējām pie Sanatorijas vārtiem, ļaujot aizbraukt mašīnām un mūs ar lielu līkumu apbraucošajam velosipēdistam aizdomīgi nopētīt manu ПНВ-57, un kāpām pāri vārtiem. Iekļūšanas ceļš palicis tas pats vecais. Nolaidis vizieri iegāju pagrabā pirmais. Ar aci tumsa šķita piķa melna, bet naitvižens diezgan normāli parādīja priekšmetu apveidus, vien pāri attēlam klājās mirguļojošu punktiņu spiets – tāds pats troksnis, kā videokamerā vai cilvēka acī nepietiekama apgaismojuma apstākļos. “Gaiss tīrs” – pasaucu pārējos. Kad abi biedri ar piesegtiem lukturiem bija klāt, sapratu, ka ļoti ērti ir ПНВ pacelt mazliet uz augšu – tuvumā lukturu atblāzma deva pietiekami daudz gaismas, plus es ieguvu plašāku redzes lauku, bet tālumā, kur aizsegtie lukturi negaismoja, labi redzēju ar ПНВ.
Pirmais pieturas punkts bija jumts – diemžēl salijis. Pa skārdu nestaigājām un netrokšņojām. Apskatot kāpņu telpas stikloto jumtu atklājās, ka zem bezstikla jumta gulēt mums negribas. Bypyhgyk ieteica meklēt verandu dažus stāvus zemāk. Diemžāl labākajai verandai vairums logu bija izsisti un aiznagloti ar lielām finiera plāksnēm. Palika mazā veranda, kurā iekārtojāmies uz naktsguļu. Bypyhgyk izklāja matraci un kārtējo reizi pazuda – viņam otrais bradājums šeit. Arī man sagribējās pabūt divatā ar objektu, un atstājis naitviženu, aizlavījos pa putekļainajiem gaiteņiem. Divi šķidri aizsegtā luktura stari gaismoja grīdu zem kājām, bet apkārtne tinās krēslā. Ēka vēl glabāja aukstā laika atmiņas – dziļumā bija pamanāmi aukstāks, nekā telpās ar logiem.
Bradājumā tu nekad neesi viens, jo vienmēr ap tevi ir objekts. Kad kopā ar tevi ir cilvēki, tu dzirdi kā viņi grabinās, rībinās, elpo, paklupuši bļeģinās, bet objkekts tādā brīdī pieklust. Kad cilvēku nav, objekts ar tevi runā. Ir mazliet savādi, kad nemaz ne tik lielā objektā dzirdi tikai sienu balsis, bet nevienu cilvēka skaņu neizdodas saklausīt.
Visiem poētiskajiem brīžiem pienāk beigas: vai nu lukturim akumulators nomirst, vai parādās apsargs, vai vēders sāk burkšķēt: “Huļi neēdam? Nevar būt, ka nav nevienas tīras bļodas.” Šoreiz mute vērās plašā žāvā un acu vāki paklanījās aizgājušajai dienai. Atgriešanās pie guļammaisa bija tikai nelielas apmaldīšanās jautājums.
Kolēģi jau bija puslīdz iekārtojušies, kad atgriezos. Arī es mainīju stāvokli uz horizontālu, un bez jebkādām lūgšanām un palīdzības no Herņeja piecās minūtēs biju aizvēris abus savus guļammaisus un sajutos kā tuncis, kuram bundžā tik maz vietas, ka tas apdzīvo uzreiz vairākas.
Vispirms ieniezējās kāja, tad piere, un it kā pārtraukuma domu plūdumā nebūtu bijis, iezvanījās nodinātājs. Neciešami spilgtajā displejā mirgoja 6:40. Sanāk apmēram 0,15. Maz.
Mana samiegojusies balss jautāja, vai tiešām būtu tik agri jāceļas, bet X-V atbildēja, ka mēs varot palikt gulēt. Bradātājas ir pieņemts pavadīt lai ar viņām nenotiktu nekas slikts, tāpēc cēlāmies arī mēs ar bypyhgyk.
Lai arī viens logs visu nakti bija bijis vaļā, visi pārējie bija ļoti aizsvīduši. Pēc tā ziemā uzreiz var pateikt vai telpā kāds nakšņo, vai nē. Neviens nebija salis un nakts bija aizvadīta mierīgi – paldies par to Herņejam. Nakšņots ir apmēram sešas stundas, bet mute tik un tā veras gardai žāvai. Vajadzētu ņemt guļammaisu un iet dienot – kaut kur siltummezglā vai citur, kur gaisma netraucē, bet klāt ir jauna diena un jauni darbi.
P.S. Gulēt tramvajā, kamēr par tevi var tiesā strīdēties ir apmēram tāpat, kā gulēt tramvajā administratīvi. Nekādus sevišķus mīnusus jaunajā kārtībā es neredzu – lai tikai kontrole nekāpj vagonā. Nav pie mums Eiropas Savienība, kur konduktors nāk ar tekstu: “Še tev naudiņa, nopērc biļeti – tas ir svarīgi tavai sirdsapziņai un trešās pasaules valstu papīra rūpniecībai”.

RGK

August 9th, 2012


Kā iepriekš tiku minējis, objekts manu bridējaci vilināja kopš kāda 2000. gada, kad, braucot tur garām ar starppilsētu un mazliet vēlāk ar RS autobusu, manīju gar žoga iekšpusi stratēģiski izvietotus tornīšus un platformas ar vīriem tajos. Vīru rokās – letāli automātiņi… Interese īstenotā objekta apmeklējumā materializējās tikai šomēnes, sarunājot apmeklējumu ar objekta teritorijā esošajiem saimnieciskās darbības veicējiem.
Lasīt vairāk »

Daugavgrīvas cietoksnis

June 25th, 2012

Reizēm ir tā, ka nemaz netiek runāts par ķipa jau vispārzināmiem objektiem. It kā tajos nekā interesanta nebūtu. Bet nu, lieta ir tāda, ka ir gan! Legāli pieejams Brīvdabas muzejam līdzīgs priekšmets ar savu ļoti niecīgo darba laiku un suņa apsardzi. Un tomēr – ir dažas lietas, kas šo objektu padara par ļoti interesantu. Cik reižu šeit esmu bijis? Kādas 6. Ja jau tik daudz, kaut kam tur ir jābūt! Un ir arī – muzejs, kurā var izjust bradājuma garšu. Interesanti. Ar šo objektu var mazliet tā kā mērīt manu foto izaugsmi.

1) Pirmā reize, kad tur biju – kaut kāds 2008(?) gads. Mans “fotoaprīkojums” bija uzticamā Nokia 6630, kura pēc gadiem 2 kļuva man neuzticīga, iekrītot podā un noslīkstot. Tolaik ar baudu pastaigājos pa šo arhitektūras pieminekli, priecādamies par ķieģeļu velvēm, patvertni, hermētisko durvju ailēm, kas atgādina uz kuģiem esošās durvis, kā arī dažām Silent Hill referencēm, kuras nesekmīgi centos iemūžināt ar minēto telefonu. Uzkāpām nopostītās baznīcas zvanu tornī, pačekojām skatu visapkārt. Tajā pavisam sabrukušajā celtnē negājām. Pastaiga bija patīkama un devāmies prom. Pagāja kāds laiciņš. Pāris gadi noteikti.
Lasīt vairāk »


Log In
© Post-Apo